Kovaļovs no tā laika staigāja, itin kā nekas nebūtu bijis, gan pa Ņevas prospektu, gan pa teātriem un visur. Un deguns arī, itin kā nekas nebūtu bijis, sēdēja viņa sejā, nerādidams ne mazāko tieksmju kaut kur aizmukt. Pēc tam majoru mūžigi redzēja omulīgu, smaidīgu, lakstojamies ap glītām dāmām, un reiz viņš pat apstājās Tirdzniecības kvartālā pie veikala un pirka nez kādu ordeņa lentīti, nav zināms, kādam nolūkam, jo viņš pats nebija nekāda ordeņa kavalieris.
Lūk, kāds notikums atgadījās mūsu plašās valsts ziemeļu galvaspilsētā! Tikai tagad, visu pārdomājot, redzam, ka te daudz neticama. Nemaz jau nerunājot par to, ka patiesi dīvaina ir pārdabiskā deguna atdalīšanās un tā parādīšanās dažādās vietās valsts padomnieka izskatā, — kā gan Kovaļovs neaptvēra, ka avīzē nevar ievietot sludinājumu par degunu? Es te nedomāju, ka man sludinājums liktos par dārgu: tās ir blēņas, un es nemaz neesmu no skopuļiem. Taču nav pieklājīgi, nav ērti, nav labi! Un vēl — kā deguns varēja atrasties ceptā maizē, un kā pats Ivans Jakovļevičs. .. nē, es to nekādi nesaprotu, pavisam nesaprotu! Bet kas ir vēl dīvaināk, kas ir galīgi nesaprotami — kā autori var izvēlēties šādus sižetus? Atzīstos, tas ir gluži neizdibināmi, tas patiesi. .. nē, nē, nepavisam nesaprotu. Pirmkārt, tēvijai no tā labuma nav nekāda, otrkārt… arī, otrkārt, nav nekāda labuma. Es nepavisam nezinu, kas tas ir…
Un tomēr ar visu to, kaut gan, protams, var pieļaut ij to, ij šo, ij trešu, var pat… nu, bet kur tad nav aplamību?… Un tomēr, ja padomā, tajā visā, nudien, kaut kas ir. Lai saka,'ko grib, tomēr šādi notikumi atgadās pasaulē, lai arī reti, bet atgadās.
1836
PORTRETS
Nekur neapstājās tik daudz laužu kā Sčukina tirdzniecības kvartālā pie gleznu veikala. Te patiesi varēja atrast visdažādākos retumus: lielākoties eļļas krāsu gleznas, noklātas ar tumšzaļu laku, tumšdzeltenos vizuļzelta ietvaros. Ziema ar baltiem kokiem, pilnīgi sarkans vakars, līdzīgs ugunsgrēka atblāzmai, flāmu zemnieks ar pīpi un izlauztu roku izskatījās vairāk pēc tītara ar aprocēm nekā pēc cilvēka — tie bija parastie gleznu sižeti. Pie tā vēl jāpievieno dažas gravīras: Mirza Hosrevs aitādas cepuri galvā, nez kādu ģenerāļu portreti, kur viņi notēloti ar līkiem deguniem, trlsstūrenēm galvā. Turklāt šādu bodīšu durvis parasti nokarinātas ar lielām lapām, uz kurām iespiestas liepu kokā grieztas bildītes, kas apliecina krievu cilvēka īpatnējo talantu. Uz kādas no šim lapām redzama cara meita Miliktrisa Kirbitjevna, uz citas — Jeruzalemes pilsēta, pār kuras namiem un baznīcām bez žēlastības gāzta sarkanā krāsa, kas ķērusi ari daļu zemes un divus dievlūdzējus — krievu zemniekus ar dūraiņiem rokās. Pircēju šim gravīrām parasti
nav daudz, toties skatītāju — bariem. Kāds izlaidīgs sulainis, nesdams no traktiera pusdienas savam kungam, noteikti rēgojās pie tām ar traukiem rokās; un tā nu kungam būs jāstrebj ne visai silta zupa. Pie tām droši vien neiztrūkst zaldāts šineliļ mugurā, šis sīkumtirga kavalieris, kas pārdod divus atvāžamos nazīšus; vēl tur ar kurpju kārbu rokā stāv tirgone no Ohtas. Katrs jūsmo, kā nu māk: laucinieki parasti baksta ar pirkstu; kavalieri skatās nopietni; sulaiņpuikas un amatnieku mācekļi smejas un ķircina cits citu ar karikatūrām; gados vecie sulaiņi rupjvilnas šineļos skatās tikai tāpēc, lai kaut kur noslaistītos; bet tirgones, jaunās krievu sievas, piestājušas, ziņkārības dzītas, paklausīties, par ko runā ļaudis un ko tur skatās.
Tobrīd, garām ejot, veikala priekšā neviļus apstājās jaunais mākslinieks Cartkovs. Vecais mētelis un vienkāršās drēbes liecināja, ka šis jauneklis pašaizliedzīgi nododas darbam un viņam nav laika rūpēties par švītu tērpu, kas vienmēr tik noslēpumaini vilina jaunatni. Apstājies viņš pirmāk klusībā pasmējās par šīm kroplajām bildēm. Tad pamazām iegrima domās par to, kam vajadzīgi šādi ražojumi. Ka vienkāršajiem krievu ļaudīm patīk Jeruslani Lazareviči, izēdēji un izdzērēji, Fomas un Je- romi', tur nebija ko brīnīties: attēlotais bija tautai saprotams; bet kas pērk šīs raibās, netīrām eļļas krāsām uztrieptās bildes? Kam vajadzīgi šie flāmu zemnieki, šīs sarkanās un zilās ainavas, kuras it kā liecina par pretenzijām uz kaut ko augstāku mākslā, bet kur patiesībā izpaužas tās dziļš pagrimums? Šķiet, tās nebija darinājis nemākulis amatieris. Citādi te no šīs nejūtīgās karikatūras izlauztos kāda kvēla tieksme. Te varēja skatīt vienīgi stulbumu, nevarību, vārgulīgu gara nabadzību, kas patvarīgi ielauzusies mākslas rindās, kaut gan tai vieta starp zemas kvalitātes amatnieku darinājumiem; šī gara nabadzība, būdama uzticīga pati sev, bija ieviesusi mākslā amatnieciskumu. Tās pašas krāsas, tā pati maniere, ievingrinātā, ieradusi roka, kas drīzāk piederēja rupji taisītam automātam, nevis cilvēkam… Ilgi viņš stāvēja šo netīro bilžu priekšā, beidzot vairs par tām nemaz nedomādams; taču pa to laiku veikala saimnieks, pelēks vīrelis rupjā mētelī, kopš svētdienas neskūtu, bārdas rugājiem apaugušu seju, jau sen viņam kaut ko stāstīja, kaulējās un noteica galīgo cenu, nemaz neuzzinājis, kas viņam paticis un ko vajag.