— Lūk, par tiem tur zemnieciņiem un par ainaviņu ņemu divdesmit piecus rublēnus. Kādas krāsas! Taisni acis žilbst; tikko kā dabūju no biržas; vēl laka nav nožuvusi. Vai arī, lūk, kur
' Lubu bildes, plaši izplatītas XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā.
ziema, ņemiet ziemu! Piecpadsmit rubļu! Ietvars vien cik nemaksā! Paskat, kas par ziemu! — Te tirgonis iesita vieglu knipi pa audeklu, varbūt lai parādītu ziemas stiprumu. — Pavēlēsit tās sasiet kopā un aiznest jums līdzi? Kur dzīvojat? Ei, puis, padod auklu!
— Pag, ne tik strauji, — mākslinieks atmodies teica, redzēdams, ka veiklais tirgonis ne pa jokam tās sien kopā. Tik ilgi nostāvēt veikalā un neko nenopirkt kļuva neērti, un viņš teica: — Acumirkli, es paskatīšos, vai te neatradīsies kaut kas man derīgs. — Un pieliecies sāka celt no grīdas kaudzē sasviestos, nobružātos, noputējušos vecos mālējumus, kuri acīmredzot netika cienīti. Te bija veci ģimenes portreti, kuru pēcnācējus diezi vai vairs varēja sameklēt pasaulē, pilnīgi nezināmi attēlojumi uz saplēsta audekla, ietvari bez zeltījuma — vārdu sakot, visāda veca draza. Taču mākslinieks ņēmās meklēties, pie sevis domādams: «Varbūt kaut kas arī atradīsies.» Viņš ne vienu reizi vien bija dzirdējis nostāstus par to, ka dažreiz krāmos pie lubu bildīšu pārdevējiem atrastas lielu mākslinieku gleznas.
Tirgotājs, redzēdams, kur rakņājas pircējs, nomierinājās un, pieņēmis savu parasto cienīgo izskatu, nostājās pie durvīm, aicinādams iekšā pircējus un norādīdams ar vienu roku uz veikalu: «Šurpu, cienītais; palūk, kur bildes! Nāciet, nāciet; nupat kā no biržas.» Viņš bija jau papilnam noklaigājies un lielākoties bez panākumiem un ar lupatu tirgoni, kas stāvēja iepretī pie savas bodes, notērgājies līdz apnikumam, un, beidzot atcerējies, ka viņam veikalā ir pircējs, uzgrieza ļaudīm muguru un iegāja iekšā. «Nu, cienītais, vai izvēlējāties kaut ko?» Mākslinieks jau labu laiku nekustīgi stāvēja pie kāda portreta lielā, kādreiz greznā ietvarā, uz kura tagad tikai vietumis spīdēja apzeltījuma paliekas.
Portretā bija redzams vecs vīrs ar vāju seju bronzas krāsā, lieliem vaigu kauliem; viņa vaibsti, šķiet, bija tverti drudžainas kustības brīdī un pauda ziemeļniekam nepiemītošu spēku. Tur atspoguļojās pusdienas kvēle. Viņš bija platā, krokainā aziātu tērpā. Lai cik portrets bija bojāts un noputējis, kad noslaucīja no sejas putekļus, kļuva redzams, ka tas ir liela mākslinieka darbs. Šķiet, tas nebija pabeigts; taču otas spēks bija pārsteidzošs. Visneparastākās bija acis: šķiet, mākslinieks tajās bija ielicis visu savas otas spēku un neatlaidīgo centību. Tās skatījās un skatījās no portreta, ar savu dīvaino dzīvīgumu it kā sagraudamas tā harmoniju. Kad portretu pienesa pie durvīm, acis skatījās vēl neatlaidīgāk. Gandrīz tādu pašu iespaidu tās atstāja arī uz ļaudīm. Sieviete, kas stāvēja māksliniekam aiz muguras, iesaucās: «Viņš skatās, viņš skatās!» Un atkāpās atpakaļ. Jauno cilvēku pārņēma nepatīkama, neizprotama sajūta, un viņš nolika portretu zemē.
— Nu, vai ņemsit portretu? — saimnieks jautāja.
— Cik maksā? — mākslinieks painteresējās.
— Neko jau vis neplēsīšu. Dodiet trīs kvartus!
— Nē.
— Bet cik tad?
— Divdesmit kapeikas, — mākslinieks atbildēja, posdamies uz iešanu.
— Kas nu tā par cenu! Par divdesmit kapeikām ietvaru ari nenopirksit. Varbūt rit domājat pirkt? Ei, cienījamais, nāciet atpakaļ! Piemetiet kaut desmit kapeikas! Ņemiet, ņemiet par divdesmit kapeikām! Nudien, tas rokasnaudai — tikai tāpēc, ka pirmais pircējs.
Pēc tam viņš atmeta ar roku, it kā teikdams: «Lai tad ar iet tā bilde par velti!»
Tā Cartkovs pilnīgi negaidīti nopirka vecu portretu un nodomāja: «Kāpēc es to nopirku? Kam man tas vajadzīgs?» Taču neko vairs nevarēja darīt. Viņš izvilka no kabatas divdesmit kapeikas, atdeva tirgonim, paņēma portretu padusē un nesa uz māju. Pa ceļu viņš atcerējās, ka atdotās divdesmit kapeikas bija pēdējās. Viņš sadrūvējās; tobrīd viņu pārņēma īgnums un vienaldzības tukšums. «Kaut nelabais to rāvis! Nelāga ir šī pasaule!» viņš teica kā daždien neveiksmju piemeklēts krievu cilvēks. Un tā viņš gāja ātriem, gandrīz mehāniskiem soļiem, pilns nejūtlbas pret visu. Dziesnas sarkanā gaisma vēl kavējās debesu malā; vēl uz to pusi pavērstos namus mazliet apspīdēja tās siltā gaisma; bet saltā, zilganā mēness mirga pa to laiku jau kļuva spēcīgāka. Namu un gājēju kāju mestās blāvās, vieglās ēnas staraini krita uz zemes. Jau mākslinieks pamazām sāka vērot debesis, kuras apgaismoja dzidra, smalka, mānīga gaisma, un gandrīz vai reizē no viņa lūpām atskanēja vārdi: «Cik viegls tonis!» —un vārdi: «Nepatīkami, kaut nelabais to rāvis!» Un, ciešāk saturēdams portretu, kas slīdēja laukā no paduses, viņš pielika soli.
Noguris, caurcaurēm nosvīdis, viņš atvilkās mājās uz Piecpadsmito līniju Vasilija salā. Aizelsies, ar pūlēm viņš uzkāpa pa kāpnēm, nolaistītām ar samazgām un izrotātām ar suņu un kaķu mēsliem. Uz klauvējienu nekādas atbildes: sulaiņa nebija mājās. Viņš piespiedās pie loga un pacietīgi sāka gaidīt, kamēr beidzot atskanēja kāda nācēja soļi; tas bija puisis zilā kreklā, viņa izpalīgs, modelis, krāsu jaucējs un grīdas slaucītājs, kurš šo grīdu turpat arī piebradāja ar saviem zābakiem. Puisi sauca par Ņikitu, un, kad kunga nebija mājās, viņš visu laiku pavadīja pie vārtiem. Ņikita ilgi pūlējās ielikt slēdzeni caurumā, kuru tumsā nevarēja redzēt. Beidzot durvis atvēra. Cartkovs iegāja neciešami saltā priekšnamā, kādi vienmēr mēdz būt māksliniekiem, kaut gan viņi to nemaz nemana. Neatdevis Ņikitam mēteli, viņš iegāja savā istabā ar aizsalušiem logiem, piesvaidltā ar visādiem krāmiem, kas vajadzīgi māksliniekiem: ģipša roku gabaliem, ietvariem ar uzvilktu audeklu, iesāktām un pamestām skicēm, uz krēsliem samestiem drapējumiem. Viņš bija stipri noguris, nometa mēteli, izklaidīgi nolika atnesto portretu starp diviem nelieliem audekliem un atkrita uz šaura dīvāna, par kuru nevarēja teikt, ka tas apvilkts ar ādu, tāpēc ka rinda vara nagliņu, kas agrāk piestiprināja ādu, jau sen kopš bija palikusi pati par sevi un pa virsu āda ari pati par sevi, un tāpēc Ņikita bāza zem tās netīrās zeķes, kreklus un citu nemazgātu veļu. Pasēdējis un pagulšņājis, cik nu ērti varēja pagulšņāt uz ši šaurā dīvana, viņš beidzot paprasīja sveci.