— Sveces nav, — Ņikita teica.
— Kā nav?
— Nu, vakar jau ari nebija, — Ņikita atbildēja.
Mākslinieks atcerējās, ka patiesi arī vakar nebija sveces,
nomierinājās un apklusa. Viņš ļāvās noģērbties un uzvilka savu stipri savalkāto ķiteli.
— Jā, un bija ienācis saimnieks, — Ņikita teica.
— Bija atnācis pēc naudas? Zinu, — mākslinieks sacīja, atmetis ar roku.
— Viņš bija ar kādu kopā, — Ņikita teica.
— Ar ko tad?
— Nezinu, ar ko … laikam ar kvartāla uzraugu.
— Kāpēc ar uzraugu?
— Nezinu, kāpēc; teica tāpēc, ka nemaksājot par dzīvokli.
— Un kas no tā iznāks?
— Nezinu, kas iznāks, viņš teica, ja negrib, sak, lai vācas laukā no dzīvokļa; rīt vēl abi taisījās atnākt.
— Lai viņi nāk,—Cartkovs skumjā vienaldzībā izmeta. Un viņu pārņēma pagalam drūms noskaņojums.
Jaunais Cartkovs bija talantīgs, daudzsološs mākslinieks: aizrautības mirkļos viņa ota pauda novērošanas spējas, apķērību, kvēlu tieksmi vairāk tuvoties dabai. «Skaties, draugs,» viņam ne vienu reizi vien teica profesors, «tev ir talants, grēks būs, ja tu to izniekosi. Tu esi nepacietīgs. Ja tevi kaut kas vilina, kaut kas iepatīk — tu ar to noņemies, bet cits viss tev slikts, cits viss tev nieki, tu uz to vairs negribi skatīties. Pieraugi, ka no tevis neiznāk modes kalps. Jau tagad tavas krāsas kliedz pārāk skaļi. Zīmējums tev nav stingrs, brīžiem pat pavisam vājš, līnija nav redzama; tu jau dzenies pēc moderna apgaismojuma, pēc tā, kas pirmais duras acīs. Tā vien skaties, sāksi strādāt angļu manierē. Sargies, tevi jau pievelk izpriecas; es dažreiz manu tev ap kaklu švītu lakatu, galvā spožu platmali. .. Tas ir vilinoši, tu vari likties uz modē nākušu bildīšu gleznošanu, par naudu taisīt portretus. Bet talants taču no tā iet bojā, neattīstās. Pacieties! Apdomā katru darbu, met nost dižošanos — lai naudu grābj citi. Tava daļa nekur nepaliks.»
Profesoram bija sava taisnība. Patiesi — dažreiz mūsu māksliniekam gribējās uzdzīvot, padižoties, vārdu sakot, izrādīt jaunību. Taču viņš tomēr varēja sevi saņemt rokās. Palaikam viņš aizmirsa visu, kad ķērās pie otas, un atrāvās no tās kā no skaista sapņa. Viņa gaume redzami attīstījās. Vēl viņš nesaprata visu Rafaēla dziļumu, taču jau aizrāvās ar veiklo, plašo Gvido manieri, apstājās pie Ticiāna portretiem, jūsmoja par flāmiem. Tumšās vecās gleznas vēl daudz ko slēpa viņam, taču viņš tajās jau šo to varēja saskatīt, lai gan iekšēji nepiekrita profesoram, ka vecie meistari no mums aizgājuši tik neaizsniedzami tālu; viņam pat šķita, ka deviņpadsmitais gadsimts dažā ziņā tiem ievērojami aizsteidzies priekšā, ka dabas atdarināšana kļuvusi kaut kā spilgtāka, dzīvāka, tuvāka; vārdu sakot, šai gadījumā viņš domāja tā, kā domā jaunatne, kura jau kaut ko sapratusi un jūt to ar lepnu iekšēju apziņu. Dažreiz viņam sanāca dusmas, kad viņš redzēja, ka atbraucējs gleznotājs — francūzis vai vācietis, kurš pēc aicinājuma dažreiz nemaz nebija gleznotājs, vienīgi ar ievingrinātu roku, drošu otu un spilgtām krāsām sacēla vispārīgu troksni un acumirklī sakrāja kapitālu. Tas viņam nāca prātā ne jau tad, kad, iegrimis darbā, viņš aizmirsa ēdienu, dzērienu un visu pasauli, bet tad, kad beidzot stipri uzmācās vajadzība, kad nebija naudas, par ko nopirkt otas un krāsas, kad uzmācīgais saimnieks reizes desmit dienā nāca piedzīt īri. Tad izsalkusi iztēle apskaužami notēloja bagāta gleznotāja likteni; tad prātā iešāvās doma, kāda bieži dzimst krievu cilvēka galvā: pamest visu un, par spīti visam, no bēdām uzdzīvot. Un tagad arī viņš gandrīz bija tādā stāvoklī.
— Jā! Pacieties, pacieties! — viņš pikti teica. — Bet pacietībai jau arī pienāk gals. Pacieties! Bet par kādu naudu es rīt ēdīšu pusdienas? Neviens jau naudu neaizdos. Un, kaut vai visas savas gleznas un zīmējumus aiznestu pārdot, par tām vairāk nekā divdesmit kapeiku nedabūšu. Tās ir vērtīgas, es to jūtu: neviena no tām nav veltīgi uzsākta, katrā no tām ir kaut kas ielikts. Tikai kāda tam jēga? Etīdes — tāpat par etīdēm paliks, uzmetumi — tiem gala nav. Un kas tad pirks, nezinot manu vārdu? Un kam vajadzīgas antīku kopijas? Vai arī mana nepabeigtā Psihes mīla, vai manas istabas perspektīva, vai mana Ņikitas portrets, kaut gan tas, nudien, labāks par daža laba modes gleznotāja darinātu portretu? Kāpēc? Kāpēc es mokos un kā skolnieks noņēmos ar ābeci, es taču varu spīdēt ne sliktāk kā dažs labs un, tāpat kā viņi, iegūt naudu.
To teicis, gleznotājs sāka drebēt un nobāla: izliekusies no pieslietā audekla, uz viņu noraudzījās kāda drudžaini izķēmota seja. Divas baismīgas acis cieši viņu uzlūkoja, it kā gatavodamās aprīt; uz lūpām varēja lasīt bargu pavēli klusēt. Izbijies viņš gribēja iekliegties un pasaukt Ņikitu, kurš savā priekšiņā jau laida vaļā varenu krācienu, bet pēkšņi apstājās un sāka smieties. Baiļu sajūta tūliņ izgaisa. Tas bija nopirktais portrets, kas pavisam aizmirsies. Mēness gaisma, kas piepildījusi istabu, apspīdēja arī to, piešķirdama tam divainu dzīvīgumu. Viņš sāka portretu aplūkot un tīrīt. Apmērcēja ūdenī sūkli, pārvilka ar to vairākas reizes, nomazgāja gandrīz visus putekļus un netīrumus, pakāra pie sienas un vēl vairāk izbrīnījās par neparasto darbu — gandrīz visa seja bija atdzīvojusies, un acis paskatījās tā, ka viņš beidzot nodrebēja un, atkāpies atpakaļ, pārsteigts iesaucās: «Viņš skatās, viņš skatās ar cilvēka acīm!» Viņam ienāca prātā . . . no profesora dzirdētais nostāsts par kādu slavenā Leonardo da Vinči1 portretu, pie kura lielais meistars strādājis vairākus gadus un arvien uzskatījis to par nepabeigtu un kuru, pēc Vazari2 izteicieniem, visi uzskatījuši par mākslas pilnību un kalngalu. Vispilnīgākās tajā bija acis, par kurām brīnījās laika biedri; uz audekla bija redzamas pat to vissīkākās, tikko pamanāmās dzīsliņas. Taču šai viņa priekšā stāvošajā portretā bija kaut kas dīvains. Tā vairs nebija māksla: tas jau grāva paša portreta harmoniju. Tās bija dzīvas, tās bija cilvēka acis! Šķita, tās izgrieztas dzīvam cilvēkam un ieliktas audeklā. Te vairs nebija tās augstās baudas, kura pārņem dvēseli, kad skatāmies mākslinieka darbu, lai cik drausmīgs būtu uzgleznotais priekšmets; tas, kas te bija uzgleznots, viesa neizprotamas, slimīgas, nogurdinošas jūtas. «Kas tas ir?» mākslinieks neviļus sev jautāja. «Tas izskatās pēc dzīva, tā ir dzīva daba: kāpēc gan rodas šīs dīvaini nepatīkamās jūtas? Varbūt verdziska, pārlieku tieša dabas atdarināšana ir jau ļauns nodarījums un šķiet kā tāds skaļš, haotisks brēciens? Vai arī, ja priekšmetu uztver vienaldzīgi, bezjūtīgi, nedzīvojot tam līdzi, tas obligāti parādās tikai