' Te ir runa par lielā itāļu mākslinieka Leonardo da Vinči (1452—1519) portretu «Mona Liza» («Džokonda»).
2 Vazari (1511 —1574) itāļu gleznotājs un arhitekts.
savā drausmīgajā īstenībā, to neapgaismo neizdibināma tajā paslēpta domas gaisma, tas paveras tai īstenībā, kāda atklājas, kad, vēlēdamies izdibināt skaisto cilvēkā, apbruņojies ar anatomijas nazi, pāršķel tā iekšas un redzi pretīgo cilvēkā? Kāpēc gan parastā, nicināmā daba vienam māksliniekam paveras tādā gaismā, ka nerada nekādu zemisku iespaidu; gluži otrādi —esi it kā veldzējies, un pēc tam viss plūst un kustas ap tevi rāmāk un mierīgāk. Un kāpēc tā pati daba citam māksliniekam šķiet zemiska, netīra, lai gan viņš dabai tāpat palicis uzticīgs? Taču nav, nav tajā tā, kas apmirdz. Tas tāpat kā dabā: lai ainava būtu cik krāšņa, tai kaut kā trūkst, ja debesīs nav saules, kas to apspīd.»
Un viņš atkal piegāja pie portreta, lai apskatītu šīs neizprotamās acis, un ar šausmām pamanīja, ka tās patiesi raugās uz viņu. Tā vairs nebija ne dabas kopija, tas bija tas dīvainais dzīvīgums, kas apgaismotu seju mironim, kurš izcēlies no kapa. Vai nu mēness gaisma, kas nes sev līdzi murgainu sapni un piešķir visam citu izskatu, nekā tas rādās dienu, vai arī iemesls bija cits, tikai pēkšņi viņam nez no kā sametās bail vienam istabā. Viņš klusu atgāja nost no portreta, pagriezās uz otru pusi un centās tajā neskatīties, tomēr acis blenza tajā pašas no sevis. Beidzot viņam kļuva bail pat staigāt pa istabu; šķita, tūliņ kāds cits sekos viņam pa pēdām; un viņš ik mirkli atskatījās. Viņš nebija bailīgs; taču iztēle un nervi bija jutīgi, un tovakar viņš pats nesaprata, no kā neviļus baidās. Viņš apsēdās kaktā, bet arī te likās, nupat, nupat kāds pār plecu paskatīsies sejā. Bailes neaizdzina pat Ņikitas krākšana priekšnamā. Beidzot viņš bikli, acis nepaceldams, piecēlās, aizgāja aiz aizslietņa un apgūlās gultā. Pa aizslietņa spraugām viņš redzēja mēnesnīcas apgaismoto istabu un tieši pretī pie sienas pakārto portretu. Acis vēl baismīgāk, vēl izteiksmīgāk cieši raudzījās viņā un, rādījās, negribēja skatīties ne uz ko citu kā vienīgi uz viņu. Pilns mokošu jūtu, viņš saņēmās, piecēlās no gultas, paķēra palagu un, piegājis pie portreta, ietina to.
To paveicis, viņš mierīgāk nolikās gultā, sāka domāt par trūkumu un mākslinieka nožēlojamo likteni, par ērkšķaino ceļu, kas ejams šai pasaulē; vien acis pa to laiku neviļus raudzījās pa aizslietņa spraugu uz palagā ietīto portretu. Mēness gaisma vērta palagu vēl baltāku, un viņam šķita, ka baismīgās acis skatās pat caur audumu. Ar šausmām viņš cieši ieurbjas acīm portretā, it kā gribēdams pārliecināties, ka tās ir blēņas. Tomēr beidzot viņš jau redz patiesi.. . viņš redz, skaidri redz: palaga vairs nav. .. portrets ir atsegts un skatās pāri visam, kas apkārt, tieši uz viņu, skatās viņam dvēselē. .. Sirds sastingst. Un
viņš redz: vecis sakustas, pēkšņi atspiežas ar abām rokām ietvarā. Beidzot paslejas uz rokām un, izbāzis abas kājas, izlec no ietvara… Pa aizslietņa spraugu redzams tikai tukšs ietvars. Istabā atskan soļu troksnis, kurš beidzot nāk arvien tuvāk aizslietnim. Nabaga māksliniekam sirds dauzās kā negudra. Ar bailēs aizturētu elpu viņš gaida, ka nupat, nupat vecais ieskatīsies pie viņa. Un tas patiesi ieskatās aiz aizslietņa ar to pašu bronzas seju, lielās acis grozīdams. Cartkovs pūlas kliegt — un jūt, ka zudusi balss, pūlas pakustēties, pakustināt kaut locekli, taču nejaudā. Ar pavērtu muti un aizturētu elpu viņš noraugās uz šo gara auguma baigo fantomu[7] platā aziātu svārkā un gaida, ko tas darīs. Vecis apsēžas viņam gandrīz pie pašām kājām un tūliņ kaut ko izvelk no sava platā apģērba krokām. Tas ir maiss. Vecis to atraisa un, satvēris to, apgriež un izpurina: ar dobju būkšķi no tā izkrīt smagi, gari tīstokļi, katrs ietīts zilā papīrā, un uz katra uzrakstīts «1000 červoncu». Pabāzis savas garās, kaulainās rokas no platajām piedurknēm, vecis ņemas attīt tīstokļus. Paspīd zelts. Lai gan mākslinieku stindzina un šausmās iedzen bailes, taču ar acīm viņš viss piesūcas zeltam, raudzīdamies nekustīgi, kā to attin kaulainās rokas, kā tas mirdz, tinkšķ smalki un dobji un kā to atkal satin. Te viņš pamana vienu tīstokli, kas aizslīdējis tālāk no citiem pie gultas kājas galvgalī. Viņš to krampjaini satver un baiļu pilns skatās, vai vecis nepamanīs. Taču, šķiet, vecais ir ļoti aizņemts. Viņš vāc kopā visus savus tīstokļus, saliek atpakaļ maisā un, uz viņu nepaskatījies, aiziet prom no gultas. Cart- kovam sirds stipri sit, kad viņš izdzird, kā istabā nošvīkst aizejoši soļi. Viņš jo stiprāk spiež rokās savu tīstokli, pie visām miesām par to drebēdams, un uzreiz dzird, ka soļi atkal nāk uz aizslietņa pusi, redzams, vecais attapies, ka trūkst viena tīstokļa. Un nu viņš ieskatās aiz aizslietņa. .. Izmisuma pilns, mākslinieks sažņaudz rokā savu tīstokli, pielikdams visus spēkus, lai pakustētos, iekliedzas — un pamostas.