Viss viņš mirka saltos sviedros; sirds sita tik stipri, cik vien var sist; krūtis bija tā sažņaugušās, it kā no tām taisītos aizlidot pēdējā elpa. «Vai patiesi tas bija sapnis?» viņš teica, satvēris galvu abām rokām, taču redzētā drausmīgā realitāte neizlikās pēc sapņa. Jau atmodies, viņš redzēja, ka vecais ieiet ietvarā, pazibēja pat platā apģērba mala, un mākslinieka roka skaidri sajuta, ka mirkli agrāk tā turējusi smagumu. Mēness gaisma apspīdēja istabu, izraudama no tumšajiem kaktiem te audeklu, te ģipša roku, te uz krēsla pamestu drapējumu, te bikses un netīrītus zābakus. Tikai nu viņš pamanīja, ka neguļ gultā, bet stāv tieši pretī portretam. Kā viņš te bija ticis — to nekādi nevarēja saprast. Vēl vairāk bija jābrīnās, ka portrets atsegts un palaga patiesi virsū nav. Ar stingām bailēm viņš skatījās uz to un redzēja, kā viņā cieši noraugās dzīvas cilvēka acis. Salti sviedri izspiedās uz sejas; viņš gribēja paiet nost, bet juta — kājas it kā ieaugušas zemē. Un viņš redz: tas vairs nav sapnis, veča vaibsti sakustas un lūpas pastiepjas pret viņu, it kā gribētu viņu izzīst… Ar šausmu kliedzienu viņš atlēca nost — un pamodās. ,
«Vai patiesi arī tas bija sapnis?» Sirds dauzījās, vai pārplīst gribēdama, kad viņš ar rokām aptaustīja sevi visapkārt. Jā, viņš guļ gultā tieši tādā stāvoklī, kā aizmidzis. Viņam priekšā aizslietnis; mēness gaisma pielējusi istabu. Pa spraugu aizslietnī redzams portrets, kas aizsegts ar palagu, tāpat kā pats to izdarījis. Tātad tas bijis tikai sapnis. Taču sažņaugtā roka vēl līdz šim jūt, ka tajā kaut kas bijis. Sirds sita tik stipri, gandrīz baismīgi; krūtīs neciešami spieda. Viņš cieši skatījās pa spraugu uz palagu. Un skaidri redz, ka palags veras vaļa, it kā zem tā ķepurotos rokas un pūlētos to nomest. «Ak dievs kungs, kas tad tas!» viņš iebrēcās un, izmisis krustīdamies, atmodās.
Un tas arī bija sapnis! Gluži kā negudrs, bez saprašanas — viņš izlēca no gultas un vairs nevarēja pateikt, kas ar viņu notiek: vai viņu moka lietuvēns vai mājas gars, vai tie ir karsoņa murgi vai dzīva parādība. Pūlēdamies kaut cik apklusināt satraukumu un nomierināt virmojošās asinis, kas saspringtā pulsā sitās dzīslās, viņš atvēra vēdlodziņu. Uzpūta salts vējš un lika viņam atgūties. Mēness joprojām lēja savu gaismu pār jumtiem un baltajām nama sienām, lai gan nelieli mākoņi sāka biežāk parādīties pie debesim. Viss bija klusu: paretam atlidoja tāla šķindoņa, kaut. kur ratos snauda ormanis, sava slinkā ādinieka ieaijāts, un gaidīja vēlīnu braucēju. Ilgi mākslinieks skatījās, izbāzis galvu pa vēdlogu. Jau debesīs uzradās tuvās ausmas pazīmes; beidzot uznāca snaudiens, viņš aizsita vēdlogu, atgāja nost, iegulās gultā un drīz vien aizmiga kā nosists visciešākā miegā.
Atmodās viņš vēlu un sajutās nelabi kā pēc tvana; galva nepatīkami sāpēja. Istaba bija kā apsūbējusi, netīkams mitrums sijājās gaisā un spiedās iekšā pa šķirbām logā, kas aizkrauts ar gleznām vai nogruntētiem audekliem. Samācies, īgns kā samircis gailis — viņš apsēdās uz sava nodriskātā dīvāna un pats nezināja, pie kā ķerties, ko darīt, un beidzot atcerējās visu sapni. Atmiņā šis sapnis notēlojās tik mokoši dzīvi, ka radās pat aizdomas, vai tas maz ir bijis sapnis un murgi, vai te nav bijis kas cits, vai tā nav bijusi parādība. Norāvis palagu, viņš dienas gaismā apskatīja šo drausmīgo portretu. Tiesa, acis pārsteidza ar neparastu dzīvīgumu, bet kaut ko ipaši biedinošu viņš neatklāja, vienīgi dvēselē bija palikusi neizsakāmi nepatīkama sajūta. Turklāt viņš tomēr nevarēja īsti sevi pārliecināt, ka tas bijis sapnis. Šķita, ka sapnim pa vidu bijis kāds baismīgs īstenības gabals. Šķiet, vecā skatiens un izteiksme teica, ka tas šo nakti bijis pie viņa; roka joprojām sajuta smagumu, kas tikko kā atradies tajā, šķita, ka nupat kāds to viņam izrāvis. Viņam šķita, ja tikai stiprāk būtu turējis tīstokli, tas noteikti būtu palicis rokā arī pēc atmošanās.
«Ak dievs, kaut tikai daļu no tās naudas!» viņš teica, smagi nopūties; un iztēlē no maisa sāka birt visi redzētie tīstokļi ar vilinošo uzrakstu: «1000 červoncu». Tīstokļi atritinājās, zelts spīdēja, tie atkal satinās, un viņš sēdēja, nekustīgi un stulbi ar acīm ieurbies tukšā gaisā, nespēdams atrauties no redzētā, līdzīgi bērnam, kurš sēž pie saldā ēdiena un, siekalas rīdams, vēro, kā citi ēd. Beidzot pie durvīm atskanēja klauvējiens, kas lika viņam nepatīkami atmosties. Ienāca saimnieks ar iecirkņa uzraugu, kura parādīšanās, kā zināms, mazajiem ļautiņiem vēl netīkamāka nekā bagātniekam lūdzēja seja. Šis saimnieks, kam piederēja nelielā māja, kurā dzīvoja Cartkovs, bija viens no tiem radījumiem, kādi parasti mēdz būt Vasilija salas Piecpadsmitās līnijas, Pēterburgas puses vai tālā nostūra Kolomnas[8]namu īpašnieki, — tas bija radījums, kādu daudz Krievzemē un kuru raksturu tikpat grūti noteikt kā novalkāta svarka krāsu. Jaunībā viņš bijis kapteinis un bļauka, noņēmies ari ar civilām lietām, bijis liels pēršanas meistars, bijis gan izmanīgs vīrs, gan švīts, gan muļķis; vecumā visas šis krasās īpašības viņā savienojušās vienkop blāvā nenoteiksmē. Nu jau viņš bija atraitnis, jau atvaļinājies, vairs neuzcirtās, nelielījās, necēla degunu; viņam tikai patika dzert tēju un gvelzt visādas muļķības; parasti viņš staigāja pa istabu un pieskatīja tauku sveces galu; katra mēneša beigās akurāti ieradas pie saviem īrniekiem pēc naudas; ar atslēgu rokā mēdza iziet uz ielas, lai apskatītu savas mājas jumtu; vairāk reižu dzina laukā sētnieku no tā būdas, kur tas nolīda gulēt; vārdu sakot, tas bija atvaļināts kapteinis, kuram pēc delverīgās dzīves un kratīšanās pasta ratos palikušas vienīgi rupjas paražas.