— Jūs nu pats, Varuh Kuzmič, redzat, — saimnieks teica, vērsdamies pie uzrauga, un noplātīja rokas, — nemaksā par dzīvokli, nu nekādi nemaksā.
— Ko lai dara, ja nav naudas? Pagaidiet, gan samaksāšu.
— Es, cienījamais, gaidīt nevaru, — saimnieks pikti teica, pavicinādams atslēgu, kuru turēja rokās. — Redz še, man jau septiņus gadus dzīvo apakšpulkvedis Potogonkins; Anna Pe- trovna Buhmisterova īrē gan šķūni, gan stallī divus steliņģus, viņai ir trīs saimes cilvēki; tādi, lūk, man ir īrnieki. Atklāti sakot, pie manis nav tādas kārtības, lai nemaksātu par dzīvokli. Maksājiet tūliņ un vācieties prom.
— Ja reiz līgts, jāmaksā ir, — iecirkņa uzraugs teica, mazliet pakratīdams galvu un aizbāzdams pirkstu aiz mundiera pogas.
— Ar ko lai maksā? Nezinu. Man tagad nav ne graša.
— Tādā gadījumā atlīdziniet Ivanam Ivaničam parādu ar savas profesijas darinājumiem, — uzraugs teica. — Varbūt viņš būs ar mieru ņemt bildes.
— Nē, cienījamais, par bildēm pateicos. Ja vēl bildes būtu ar cildenu saturu, lai varētu piekārt pie sienas, ja būtu kāds ģenerālis ar zvaigzni vai arī kņaza Kutuzova portrets, bet, re, uzzīmējis zemnieku zemnieku kreklā, to kalpu, kas krāsas berž. Tā tikai vēl trūkst — tā cūkauša portretu zīmēt! Es viņam sadošu pa kaklu: tas blēdis izvilcis man visas naglas no aizbīdņiem. Nu, paskatiet, kādas tās bildes, — te viņš zīmē istabu. Kaut jel būtu ņēmis uzpostu, kārtīgu istabu, bet viņš, palūk, ko uzzīmējis — ar visiem gružiem un drazām, kas te mētājas. Paskatiet vien, kā pieķērnājis man to istabu! Man pa septiņiem gadiem dzīvo īrnieki, pulkveži, Buhmisterova Anna Petrovna. .. Nē, es jums teikšu: nav sliktāka īrnieka par gleznotāju — dzivo kā sivēns, lai dievs pasarg.
Un tas viss pacietīgi bija jānoklausās nabaga gleznotājam. Pa to laiku iecirkņa uzraugs bija sācis apskatīt gleznas un etīdes un uz vietas pierādīja, ka viņam iejūtīgāka sirds nekā saimniekam un ka viņš prot baudīt mākslu.
— He, — viņš ar pirkstu parādīja uz kādu audeklu, kur attēlota kaila sieviete, — šis priekšmets, tā sacīt. . . varen rotaļīgs. Bet tam tur kāpēc melna padegune? Vai ar tabaku nobēries?
— Ēna, — Cartkovs strupi atbildēja, nepievērsdams uzmanību saimniekam.
— To ēnu taču varēja aiznest uz citurieni, zem deguna vieta ir pārāk redzama, — uzraugs teica. — Bet kā portrets ir šis? — viņš jautāja, pieiedams pie veča portreta. — Pārāk jau nu baigs. It kā viņš patiesi bijis tik baismīgs. Ui, kā viņš skatās! Kas par Gromoboju1 ! No kā jūs zīmējāt?
'2.ukovska balādes «Divpadsmit gulošu jaunavu» v'aronis, kas dvēseli pārdevis velnam.
Te viens tāds ir . . . — Cartkovs atbildēja un nepabeidza teikumu: atskanēja brīkšķis. Uzraugs, šķiet, ar savām rupjajām policista rokām bija par stipru piespiedis portreta ietvaru; dēlīši sānos ielūza, viens nokrita zemē un kopā ar to, smagi nošķindēdams, tīstoklis zilā papīrā. Cartkovam pazibēja acīs «1000 červoncu». Kā negudrs viņš metās klāt pacelt to, satvēra tīstokli, drudžaini sažņaudza rokā, ko smagums vilka uz leju.
— It kā nauda nošķindēja, — uzraugs teica, izdzirdīs kritiena troksni, un nepaguva saskatīt, kad jau Cartkovs zibenīgā kustībā metās satvert.
— Kāda jums daļa par to, kas man ir?
Tāda daļa, ka jums tūliņ jāsamaksā saimniekam par dzīvokli; un jums ir nauda, tikai negribat maksāt, lūk, kas.
— Nu, es taču viņam šodien samaksāšu.
Nu, bet kāpēc tad jūs pirmīt negribejāt maksāt, kāpēc liekat saimniekam pūlēties; un policijai ari jānoņemas ar jums.
— Tāpēc, ka šo naudu man negribējās aiztikt; es viņam šovakar pat samaksāšu un rit izvākšos no dzīvokļa, tāpēc ka negribu palikt pie tāda saimnieka.
— Nu, Ivan Ivanič, viņš jums samaksās, — uzraugs teica, vērsdamies pie saimnieka. — Bet, ja nu šovakar visu, kas pienākas, nesaņemsit, tad lai gleznotāja kungs vaino pats sevi.
To pateicis, viņš uzlika galvā savu trīsstūreni un izgāja priekšnamā, aiz viņa soļoja saimnieks, galvu nodūris, šķiet, par kaut ko domādams.
— Paldies dievam, nelabais viņus aiznesa! — Cartkovs teica, kad izdzirda priekšnamā aizveramies durvis.
Viņš paraudzījās priekšnamā, aizsūtīja pēc kaut kā Ņikitu, lai paliktu viens pats, aiztaisīja aiz viņa durvis un, ienācis atpakaļ istabā, ar stipri drebošu sirdi ņēmās attaisīt tīstokli. Tajā bija červonci, visi kā viens jauni, kvēli kā uguns. Gandrīz vai prātu zaudējis, viņš sēdēja pie zelta kaudzes, vēl arvienu jautādams sev, vai tas nav sapnis. Tīstoklī to bija tieši tūkstotis; tie izskatījās gluži tādi paši, kā rādījās sapnī. Labu brīdi viņš tos pārcilāja, apskatīja un joprojām nevarēja atjēgties. Atmiņā atdzīvojās visi nostāsti par apslēpto mantu, par lādēm ar slepenām atvilktnēm, kurās senči atstāj naudu saviem izputējušiem mazdēliem stingrā pārliecībā, ka tā uzlabos viņu stāvokli. Viņš domāja tā: vai arī te kāds sencis nav atstājis dāvanu savam mazdēlam, paslēpdams to ģimenes portreta ietvarā? Romantisku murgu pārņemts, viņš sāka pat domāt, vai arī te nav kāds slepens sakars ar paša likteni, vai portrets kaut kā nav saistīts ar viņa dzīvi un vai tā nav predestinācija. Ziņkārīgi viņš apskatīja ietvaru. Tā vienā pusē bija izdobta grope, kas aizdari- nāta ar dēlīti tik veikli un nemanāmi, ka červonci gulētu mierā līdz pastardienai, ja ietvaru nesalauzusi iecirkņa uzrauga pamatīgā roka. Portretu apskatīdams, viņš atkal pabrīnījās par teicamo darbu un neparasto acu veidojumu; tās viņam vairs nelikās biedējošas, taču neviļus dvēselē joprojām saglabājās nepatīkamas jūtas.