«Nē,» viņš teica pats sev, «lai tu būtu, vienalga, kā vectēvs, es tevi ielikšu aiz stikla un iztaisīšu tev par to zelta ietvaru.» Te viņš uzlika roku uz zelta kaudzes, kas gulēja priekšā, un sirds spēcīgi sāka sist no tāda pieskāriena. «Ko lai dara ar to?» viņš domāja, skatīdamies uz červonciem. «Tagad esmu nodrošināts vismaz uz trim gadiem, varu dzīvot mājās, strādāt. Krāsām man tagad pietiks, tāpat' pusdienām, tējai, dzīvoklim un visam citam; tagad man vairs neviens neuzbāzīsies un ne ar ko netraucēs; nopirkšu sev labu manekenu, pasūtīšu ģipša torsu, pielāgošu kājas, būs Venera, sapirkšos labāko oriģinālu gravīras. Un, ja trīs gadus pastrādāšu nesteigdamies, sev, nevis pārdošanai, uzvarēšu visus un kļūšu slavens mākslinieks.»
Tā viņš runāja saskaņā ar to, ko diktēja saprāts; taču sirdī cēlās cita—labak sadzirdama, skaļāka balss. Un, kad viņš vēlreiz paskatījās uz zeltu, pavisam ko citu sāka runāt divdesmit divi gadi un karstā jaunība. Tagad viņam piederēja tas viss, uz ko līdz šim bija skatījies ar skaudīgām acīm, ap ko tīksminājies iztālēm, siekalas rīdams. Ak, kā sāka pukstēt sirds, tikai iedomājoties vien! Apģērbties pēc modes šūtā uzvalkā, kārtīgi paēst pēc ilgā gavēņa, noīrēt jaunu dzīvokli, tūliņ braukt uz teātri, uz konditoreju, uz… u. t. jpr. Un, naudu satvēris, jau bija laukā uz ielas.
Vispirms viņš devās pie drēbnieka, apģērbās no galvas līdz kājām un kā bērns nemitīgi apskatīja sevi spogulī; sapirka smaržas, pomādes, nekaulēdamies noīrēja pirmo vislabāko dzīvokli, kas pagadījās Ņevas prospektā, ar spoguļiem un platiem logiem; nejauši veikalā nopirka dārgu lorneti, tāpat nejauši vairāk, nekā vajag, sapirka kaudzi visādu kaklasaišu, pie friziera sa- cirtoja matus, bez kādas vajadzības divreiz izbraukājās pa pilsētu karietē, konditorejā bez jēgas pārēdās konfektes, iegāja franču restorānā, par kuru līdz šim bija dzirdējis tikai pa ausu galam kā par Ķīnas valsti. Tur viņš pusdienoja dižodamies, uzmezdams diezgan lepnus skatienus citiem un pret spoguli nemitīgi uzčubinādams sacirtotos matus. Tur viņš izdzēra pudeli šampanieša, kuru arī līdz šim pazina tikai pēc nostāstiem. Vīns mazliet apskurbināja, un viņš izgāja uz ielas rosīgs, drošs, kā krievi par tādu saka: tam nu gan ne paša velna nav bail! Pa ielu viņš staigāja kā pāvs, pavērsdams pret visiem lorneti. Uz tilta viņš pamanija savu agrāko profesoru un braši aizšmauca garām, it kā to nemaz neredzējis, un apstulbušais profesors vēl ilgi ar jautajošu sejas izteiksmi palika nekustīgi stāvam uz tilta.
Visu, kas viņam bija — molbertu, audeklus, gleznas, to pašu vakaru viņš pārveda uz lielisko dzīvokli. Labāko viņš izlika redzamā vietā, kas sliktāks, sasvieda kaktā un pastaigājās pa skaistajām istabām, nemitīgi skatīdamies spoguļos. Viņā pamodās nepārvarama tieksme tūliņ satvert slavu aiz astes un parādīt sevi pasaulei. Viņš jau dzirdēja izsaucienus: «Cartkovs, Cartkovs! Vai esat redzējis Cartkova gleznu? Kāda strauja ota Cart- kovam! Kāds talants šim Cartkovam!» Sajūsmas pārņemts, viņš staigāja pa istabu, domās aizklīzdams nezin kur. Nākamajā dienā, paņēmis kādus desmit červoncus, viņš aizgāja pie kāda populāras avīzes izdevēja, lūgdams augstsirdīgu palīdzību; viņu laipni saņēma žurnālists, uzrunādams tūliņ ar «godātais», spiezdams abas rokas un sīki izjautādams par vārdu, tēvavārdu un dzīves vietu. Un tūliņ nākamajā dienā aiz sludinājuma par jaunizgudro- tām tauku svecēm avīzē parādījās raksts ar šādu virsrakstu: «Par Cartkova neparastajiem talantiem». «Steidzam iepriecināt galvaspilsētas izglītotos iedzīvotājus ar skaistu, var teikt, visādā ziņā skaistu ieguvumu. Visi ir vienis prātis, ka mums ir daudz skaistu fizionomiju un skaistu seju, taču līdz šim nav bijis iespējamības tās attēlot uz brīnumdarītāja audekla, lai atstātu pēctečiem; tagad šis trūkums novērsts: atradies mākslinieks, kas apvieno sevī visu, ko vajag. Tagad skaistule var būt pārliecināta, ka viņa tiks attēlota ar visu savas grācijas daiļumu, gaisīgu, vieglu, burvīgu, brīnišķīgu, līdzīgu tauriņam, kas lidinās pa pavasara puķēm. Cienījams ģimenes tēvs sevi redzēs ģimenes vidū. Tirgonis, karavīrs, pilsonis, valstsvīrs — ikviens ar jaunu centību turpinās darboties savā jomā. Steidzieties, steidzieties, ienāciet, atgriežoties no grezna veikala apmeklēšanas, no pastaigas, no izbraukuma kopā ar draugu, ar māsīcu, steidzieties vienalga no kurienes. Mākslinieka lieliskās darbnīcas (Nevas prospektā, tādā un tādā numurā) sienas no vienas vietas noklātas ar viņa darinātiem portretiem, kas cienīgi van Deika un Ticiāna. Nemaz nevar saprast, par ko brīnīties: vai par portreta atbilstību un līdzību oriģinālam vai arī par krāsu neparasto spilgtumu un svaigumu. Suminām jūs, mākslinieki Loterijā jūs esat izvilcis laimīgo biļeti. Vivat, Andrej Petrovič (žurnālists, kā redzams, cienīja familiaritāti)! Dariet slavenu sevi un mūs! Mēs protam jūs cienīt. Vispārības uzmanība un reizē ar to arī nauda, lai gan daži no mūsu — žurnālistu brālības saceļas pret to, būs jūsu balva.»