Ar slepenu labpatiku mākslinieks izlasīja šo sludinājumu; viņa seja laistījās. Par viņu runā prese — tas bija kas jauns; vairākas reizes viņš pārlasīja šīs rindas. Salīdzinājums ar van Deiku un Ticiānu stipri glaimoja. Teikums: «Vivat, Andrej Petrovič!» — arī ļoti patika; pre^ē viņu godā vārdā un tēva- vārdā — tas bija līdz šim nepieredzēts gods. Viņš ātri sāka soļot pa istabu, bužināja sev matus, gan apsēdās atzveltnī, gan lēca kājās, sēdās uz dīvāna, ik brīdi iztēlodamies, kā pieņems apmeklētājus un apmeklētājas, gāja pie audekla, braši uztriepa uz tā krāsas, iemēģinādams, lai roka taisa graciozas kustības. Nākamajā dienā atskanēja durvju zvans; viņš steidzās atvērt. Ienāca dāma, kuru pavadīja sulainis ar kažokādu oderētā livrejā, un kopā ar dāmu jauniņa astoņpadsmitgadīga meitene, tās meita.
— Jūs esat msjē Cartkovs? — dāma jautāja.
Mākslinieks palocījās.
— Par jums tik daudz raksta; jūsu portreti, kā raksta, esot pilnības kalngali. — To teikusi, dāma pielika pie acs lorneti un žigli steidzās apskatīt sienas, pie kurām nekā nebija. — Bet kur tad jūsu portreti?
— Nav pielikti, — mazliet samulsis, teica mākslinieks, — es nupat pārvācos uz šo dzīvokli, tie ir ceļā. .. nav vēl atvesti.
— Jūs esat bijis Itālijā? — dāma jautāja un, neatradusi neko citu apskatāmu, pavērsa lorneti pret viņu pašu.
— Nē, neesmu bijis, bet gribu būt. . . kaut gan pagaidām esmu atlicis… Lūdzu, tur ir atzveltnis; būsit piekususi?
— Pateicos, es ilgi sēdēju karietē. A, beidzot redzu jūsu darbu! — dāma teica, piesteigdamās pie pretējās sienas un pavērsdama lorneti pret etīdēm, programmām, perspektīvām un portretiem, kas bija nolikti uz grīdas. — C'est charmant! Lise, Lise, venez ici!1 Istaba Tenjera2 gaumē, redzi: nekārtība, nekārtība, galds, uz tā krūšutēls, roka, palete; lūk, putekļi — redzi, kā uzgleznoti putekļi! C'est charmant\ Bet, lūk, uz cita audekla sieviete mazgā seju, — quelle jolie Iigure3 \ Ak, zem- nieciņš! Lise, Lise, zemnieciņš krievu kreklā! Skaties: zem- nieciņš! Tātad jūs gleznojat ne tikai portretus?
— Ai, tās ir blēņas … Tāpat vien niekojos . . . etīdes …
— Sakiet — kādas ir jūsu domas par tagadējiem portretis- tiem? Vai ne, tagad nav tādu kā Ticiāns? Nav tā spēka kolorītā,
' Burvīgi! Līze, Lize, nāc šurp! (Franc.)
2 Tenjers Dāvids (1610—1690) — holandiešu mākslinieks, kas attēloja sadzīves un žanra ainas.
3 Cik skaista seja! (Franc.) nav tā. . . cik žēl, ka nevaru jums to izteikt krieviski (dāma bija glezniecības cienītāja un ar lorneti pie acs apskrējusi visas galerijas Itālijā)! Tomēr msjē Nols… ai, kā viņš glezno! Cik neparasti! Manuprāt, viņam ir izteiksmīgākas sejas nekā Tici- ānam. Vai jūs pazīstat msjē Nolu?
— Kas ir šis Nols? — mākslinieks jautāja.
— Msjē Nols! Ai, kāds talants! Viņš gleznoja manu meitu, kad viņai bija tikai divpadsmit gadu. Jums katrā ziņā vajag mūs apmeklēt. Lise, tu parādi viņam savu albumu! Vai zināt, mēs atbraucām pie jums, lai jūs uz pēdām sāktu gleznot viņas portretu.
— Ak jā, esmu gatavs tūliņ!
Acumirklī viņš piestūma molbertu ar gatavu audeklu, paņēma rokā paleti, ieurbās ar acīm meitas bālajā sejiņā. Ja viņš pazītu cilvēka dabu, tūliņ izlasītu tajā bērnišķu kaislību uz ballēm, skumjas un gaušanos par garlaicību pirms un pēc pusdienām, vēlēšanos skraidīt jaunā kleitā pa izpriecām, saskatītu pēdas, ko bija atstājusi piespiedu noņemšanās ar dažādām mākslām, uz kurām to mudināja māte nolūkā pacilāt dvēseli un jūtas. Taču mākslinieks šai maigajā sejiņā saskatīja vienigi otai tik vilinošo, gandrīz porcelānam līdzīgo caurspīdīgo miesu, valdzinošo vieglo gurdenumu, redzēja tievo, gaišo kaklu un auguma aristokrātisko vieglumu. Un jau iepriekš viņš domāja visus pārsteigt, parādīt savas otas vieglumu un spožumu, jo līdz šim viņam bija darīšana tikai ar rupju modeļu cietajiem vaibstiem, ar striktajiem antīkās mākslas darbiem un ar klas.iķu darbu kopijām. Domās viņš jau iztēlojās, kāda iznāks šī maigā sejiņa.
— Vai zināt, — dāma teica ar mazliet aizkustinātu seju, — es gribētu .. . viņa tagad ir kleitā; atzīstos, es negribētu, ka viņa ir kleitā, pie kuras tā esam pieraduši; es gribētu, lai viņa ir vienkārši apģērbta un sēdētu zaļas lapotnes ēnā — ar laukiem perspektīvā, lai tālē būtu ganāmpulki vai birztala… lai nemanītu, ka viņa dodas uz dejām vai vakara viesībām. Mūsu balles, atzīstos, tā nokauj dvēseli, tā nonāvē pēdējās jūtas… vienkāršības, vienkāršības lai būtu vairāk!
Ak vai! Uz mātes un meitas sejām bija rakstīts, ka viņas tā nodejojušās ballēs, ka abas kļuvušas gandrīz vai līdzīgas vaska figūrām.
Cartkovs ķērās pie darba, apsēdināja oriģinālu, šo to apsvēra galvā; pavicināja gaisā otu, domās salikdams punktus; mazliet piemiedza aci, atkāpās, paskatījās no attāluma — un acumirklī iesāka un pabeidza pagleznojumu. Ar to apmierināts, sāka gleznot, darbs viņu aizrāva. Nu jau viņš visu bija aizmirsis, aizmirsis, ka tepat ir aristokrātiskas dāmas, sāka pat izrādit šādus tādus mākslinieku paņēmienus, izdvešot dažādas skaņas, dažubrīd padziedot, kā gadās ar mākslinieku, kas ar visu sirdi iegrimis darbā. Bez kādām ceremonijām ar otas kustību viņš lika oriģinālam pacelt galvu; un beidzot oriģināls sāka stipri grozīties, izpauzdams pilnīgu nogurumu.
— Diezgan pirmajai reizei, diezgan, — dāma teica.
— Vēl mazdrusciņ, — mākslinieks aizmirsies atbildēja.
— Nē, pietiek! Lise, pulkstenis ir trīs! — viņa teica, izņemdama mazu pulksteni, kas karājās zelta važā pie jostas, un iesaucās:—Ai, cik vēls!