Vēl brītiņu,—Cartkovs teica vientiesīgā, lūdzošā bērna balsi.
Taču dāma, šķiet, šoreiz nemaz nebija noskaņota izdabāt māksliniekam un apsolīja nākamreiz pasēdēt ilgāk.
«Tomēr tas ir nepatīkami,» sevī nodomāja Cartkovs, «roka tikko kā ielocījās.» Viņš atcerējās, ka neviens viņu nebija pārtraucis un apstādinājis, kad strādāja savā darbnīcā Vasilija salā; Ņikita parasti nekustēdamies sēdēja savā vietā — zīmē, cik gribi; tas pat aizmiga, sēdēdams noteiktā pozā. Un neapmierināts viņš nolika otu un paleti uz krēsla un apmulsis apstājās audekla priekšā. Aristokrātiskās dāmas kompliments atsauca viņu īstenībā. Viņš metās pie durvīm tās pavadīt, kāpņu telpā saņēma ieaicinājumu apmeklēt, atnākt nākošnedēļ uz pusdienām; ar jautru seju viņš atgriezās istabā. Aristokrātiskā dāma viņu bija galīgi apbūrusi. Līdz šim uz šādām būtnēm viņš bija noraudzījies kā uz kaut ko neaizsniedzamu; šīs būtnes, viņaprāt, bija dzimušas, lai lepnos ratos ar livrejotu sulaini un švītu kučieri pamestu vienaldzīgu skatienu uz cilvēku, kas velkas kājām, trūcīgā apģērbā. Un nu pēkšņi viena no šīm būtnēm ienākusi viņa istabā; viņš glezno portretu, viņš ieaicināts uz pusdienām aristokrātiskā namā! Viņu pārņēma neparasts apmierinājums, viņš bija pilnīgā sajūsmā un par to apbalvoja sevi ar teicamām pusdienām, vakarā ar teātra izrādi, un atkal bez kādas vajadzības pabraucās karietē pa pilsētu.
Visā šai laikā parastais darbs viņam nemaz nenāca prātā. Viņš tikai gatavojās un gaidīja mirkli, kad atskanēs zvans. Beidzot aristokrātiskā dāma ar savu bāliņo meitu atbrauca. Viņš nosēdināja tās, pievilka audeklu un nu jau veikli, ar pretenzijām uz smalkām manierēm sāka gleznot. Saulainā diena un teicamais apgaismojums viņam labi palīdzēja. Savā gaisīgajā oriģinālā viņš ieraudzīja daudz tāda, ko uztverot, atdarinot uz audekla, rastos augstas kvalitātes portrets; viņš redzēja, ka var iznākt kaut kas izcils, ja izpildītu visu tādā līmenī, kādā viņam rādījās oriģināls. Viņa sirds sāka pat mazliet drebēt, kad sajuta, ka izteiks to, ko vēl nav pamanījuši citi. Darbs viņu pilnīgi aizrāva, viņš nodevās tam viss, atkal aizmirsis oriģināla aristokrātisko izcelsmi. Ar aizturētu elpu viņš vēroja, kā izdodas vieglie vaibsti un septiņpadsmitgadīgās meitenes gaisīgais augums. Viņš tvēra ikvienu niansi, liego gaišdzeltenumu, tikko pamanāmu zilganumu zem acīm un jau gribēja satvert pat nelielo pūtīti uz pieres, kad pēkšņi izdzirda pār sevi mātes balsi. «Ai, kam to vajag? To nevajag,» dāma teica. «Un jums… lūk, dažās vietās… šķiet pārāk dzeltens, un te ir pilnigi tumši plankumiņi.» Mākslinieks sāka skaidrot, ka šie plankumiņi un dzeltenums tieši ir vajadzīgi, ka tie veido sejas patīkamos un vieglos toņus. Taču viņam atbildēja, ka tie neveido nekādus toņus un nepavisam nav vajadzīgi, un ka viņam tikai tā liekas. «Bet atļaujiet šeit tikai vienā vietā pieskarties ar dzelteno krāsu,» mākslinieks vientiesīgi teica. Taču to viņam neatļāva. Dāma sacīja, ka Lise tikai šodien mazliet nav noskaņota, bet nekāda dzeltenuma viņai nav un seja tieši pārsteidz ar svaigām krāsām. Ar skumjām viņš ņēmās notušēt to, ko ota bija uztriepusi. Pazuda daudz gandrīz nemanāmu līniju, un līdzi tam pa daļai pazuda arī līdzība. Nejūtīgi viņš ņēmās veidot to vispārējo kolorītu, kas neatbilda oriģinālam un kas dzīvas sejas pārvērš salti ideālās, kādas vērojamas skolu programmās. Bet dāma bija apmierināta, ka aizdzīts apvainojošais kolorīts. Viņa vienīgi brīnījās, ka darbs velkas tik ilgi, un piebilda, šī esot dzirdējusi, ka mākslinieki portretu beidzot divos seansos. Māksliniekam uz to nebija ko atbildēt. Dāmas piecēlās un posās prom. Viņš nolika otu, pavadīja viņas līdz durvīm un pec tam ilgi samulsis stāvēja portreta priekšā. Viņš stulbi uz to skatījās, bet iztēlē rādījās glezni, sievišķīgi vaibsti, tās nianses un gaisīgie toņi, kurus bija pamanījis un kurus bez žēlastības iznīcināja paša ota. Pārņemts no redzētā, viņš atlika malā portretu un pameklējis atrada nomestu Psihes galvu, kuru kādreiz sen bija uzmetis uz audekla. Tā bija veikli uzgleznota sejiņa, taču pilnīgi ideāla, salta, kas sastāvēja tikai no vispārīgiem vaibstiem un neizteica dzīvu miesu. Aiz gara laika viņš tagad ņēmās to zīmēt, atcerēdamies visu, ko pamanījis aristokrātiskās apmeklētājas sejā. Uztvertie vaibsti, nianses un toņi gulās tai tīrajā veidā, kādā tie rādās, kad mākslinieks, diezgan vērojis dabu, jau attālinās no tās un rada kaut ko tai lidzvērtīgu. Psihe sāka atdzīvoties, un tikko pavīdējusī doma pamazām ieguva redzamu- veidolu. Jauniņās aristokrātiskās meitenes tipiskie vaibsti neviļus parādījās Psihes seja, vērsdami to patiesi oriģinālā darbā. Šķiet, viņš izmantoja gan pa daļām, gan veselu to, ko sniedza oriģināls, un pilnīgi pieķērās savam darbam. Vairākas dienas viņš noņēmās tikai ar to. Un pie šī darba viņu atrada pazīstamās damas. Viņš nepaguva noņemt gleznu no molberta. Abas dāmas priecīgi izbrīnījušās iesaucās un sasita plaukstas.
— Lise, Lise! Ai, cik līdzīgi! Superbe, superbe!1 Cik labi jūs esat izdomājis, ka ietērpāt viņu grieķu ģērbā! Ai, kāds pārsteigums!
Mākslinieks nezināja, kā likt dāmām saprast to maldus. Kaunēdamies, galvu nodūris, viņš klusu teica:
— Tā ir Psihe.
— Psihes izskatā? C'est charmant! — māte teica pasmaidīdama, turklāt pasmaidīja arī meita. — Vai ne, Lise, tev visvairāk piestāv tikt attēlotai Psihes izskatā? Ouelle idee delicieuse!J Bet kāds darbs! Tas ir Korredžo! Atzīstos, esmu lasījusi un dzirdējusi par jums, tomēr nezināju, ka jums ir tāds talants. Nē, jums katrā ziņā jāglezno arī mans portrets.