'— Ei! — tobrīd iesaucās poručiks Pirogovs, piegrūdis frakā un apmetni tērptajam jaunajam cilvēkam, kas gāja blakus. — Redzēji?
— Redzēju, brīnišķīga, gluži kā Perudžīno[1] Bianka.
— Par kuru tu runā?
— Par viņu, par to tumšmati. Un kādas acis! Ak dievs, kādas acis! Visa iznešanās un apveidi, un sejas ovāls — brīnišķīgs!
— Es domāju gaišmati, kas gāja aiz viņas uz to pusi. Kāpēc tad tu neseko tumšmatei, ja viņa tev tā patīk?
— Ai, kā to drīkst! — pietvīcis iesaucās trakotais jaunais cilvēks. — Viņa taču nav no tām, kuras vakaros iznāk Ņevas prospektā. Viņa droši vien ir ļoti ievērojama dāma, — viņš nopūties turpināja,—viņas apmetnis vien maksā rubļus astoņdesmit.
— Vientiesi! — Pirogovs iesaucās, ar spēku viņu pagrūdis uz to pusi, kur plandījās spilgtais apmetnis. — Ej, pintiķi, citādi nokavēsi! Es lenkšu gaišmati.
Abi draugi šķirās.
«Pazīstam mēs jūs visas,» Pirogovs domāja, lielīgi, pašpārliecināti smīnēdams, pārliecināts, ka nav skaistules, kas spētu viņam pretoties.
Frakotais jaunais cilvēks, tīdamies apmetni, nedrošā solī baiļodamies devās uz to pusi, kur tālumā plivinājās spilgtais apmetnis, te spoži uzliesmodams luktura gaismā, te acumirklī iegrimdams tumsā, kad no tā attālinājās. Sirds dauzījās, un viņš neviļus pielika soli. Viņš ne domāt nedrīkstēja, ka skaistule, kas bija nozudusi tālumā, pievērsis viņam uzmanību, un jo mazāk pieļāva tādu zemisku domu, par kādu ieminējās poručiks Pirogovs; viņam gribējās tikai redzēt namu, iegaumēt, kur mājo šis jaukais radījums, kurš, rādās, nolidojis no debesim tieši uz Ņevas prospekta un droši vien aizlidos nezin kurp. Viņš soļoja tik ātri, ka visnotaļ nogrūda no ietves solīdus kungus ar sirmām vaigu bārzdām. Sis jaunais cilvēks piederēja tai kārtai, kura pie mums ir visai dīvaina parādība un tikpat maz attiecas uz Pēterburgas pilsoņiem, cik būtne, ko redzam sapnī, pieder-reālai pasaulei. Šī īpašā kārta ir ļoti neparasta pilsētā, kurā visi ir vai nu ierēdņi, vai tirgoņi, vai arī vāciešu amatnieki. Viņš bija mākslinieks. Vai ne, dīvaina parādība! Pēterburgas mākslinieks. Mākslinieks sniegu zemē, mākslinieks somu zemē, kur viss ir mitrs, līdzens, vienmuļš, bāls, pelēks, miglains. Sie mākslinieki nepavisam nav tādi kā itāliešu mākslinieki — lepni, kvēli kā Itālija un tās debesis; gluži otrādi — lielākoties viņi ir lādzīgi, lēnprātīgi ļautiņi, kautrīgi, bezrūpīgi, kuri klusu mīl savu mākslu, dzer tēju ar diviem draugiem savā mazajā istabā, rimti spriedelē par savu mīļoto priekšmetu un nemaz netīko pēc pārmērībām. Viņi pastāvīgi ieaicina pie sevis kādu trūcīgu večiņu un liek tai sēdēt sešas stundas no vietas, lai atveidotu uz audekla viņas nožēlojamo, bezjūtīgo izteiksmi. Viņi glezno savu istabu, kurā atrodas visādi māksliniekam vajadzīgi krāmi: ģipša rokas un kājas, kuras nobrūnējušas putekļos un laika gaitā, salauzīti sastatņi, nosviesta palete, draugs, kas spēlē ģitāru, krāsām notrieptas sienas ar atvērtu logu, pa kuru redzama bālā Ņeva un nabadzīgi zvejnieki sarkanos kreklos. Viņiem gandrīz vienmēr visam pelēks, duļķains kolorīts — ziemeļu neizdzēšamais zīmogs. Un tomēr viņi noņemas ap savu darbu ar īstu baudu. Ļoti bieži viņi ir patiesi talantīgi, un, ja vien viņiem uzpūstu Itālijas svaigais gaiss, šis talants uzplauktu tikpat brīvi, plaši un spilgti kā augs, kuru beidzot no istabas iznes tīrā gaisā. Vispār viņi ir ļoti bikli; zvaigzne un biezi uzpleči viņus tā samulsina, ka viņi neviļus nolaiž cenu saviem darbiem. Dažreiz viņiem tīk pagreznoties, taču šī greznība vienmēr izskatās pārāk krasa un mazliet līdzīga ielāpam. Dažreiz viņiem mugurā teicami šūta fraka un notriepts apmetnis, dārga samta veste un svārki ar krāsas plankumiem. Tāpat kā nepabeigtā ainavā, jūs dažreiz redzēsit nimfu ar galvu uz leju, ko mākslinieks, neatradis citu vietu, uzmetis uz sava agrākā — tagad aiztrieptā darba, kuru kādreiz gleznojis ar baudu. Viņi nekad jums neskatās tieši acīs un, ja arī skatās, tad kaut kā duļķaini, nenoteikti; viņi neiedur jūsos vērotāja ērgļa skatienu vai jātnieku virsnieka vanaga skatienu. Tas tāpēc, ka viņi vienā un tai pašā laikā redz jūsu vaibstus un istabā stāvošā ģipša Herkulesa vaibstus; varbūt arī viņiem rādās paša glezna, kuru iecerējuši darināt. Tāpēc viņi bieži vien atbild nesakarīgi, dažreiz nevietā — un priekšmeti, kas jaucas viņu galvā, vēl vairāk pastiprina biklumu. Tāds bija arī mūsu notēlotais jaunais cilvēks, mākslinieks Piskarevs, kautrīgs, bikls, taču tāds, kam dvēselē mīt jūtu dzirkstis, kuras izdevīgā gadījumā gatavas pārvērsties liesmā. Ar slēptiem drebuļiem viņš steidzās pakaļ sievietei, kura tik ļoti viņu bija pārsteigusi, un, šķiet, brīnījās pats par savu pārdrošību. Nepazīstamā būtne, kura tā bija piesaistījusi viņa acis, domas un jūtas, pēkšņi pagrieza galvu un paskatījās uz viņu. Ak dievs, cik debešķīgi vaibsti! Žilbinoši balto, daiļo pieri ietvēra skaisti ahāta melni mati. Šīs brīnišķīgās cirtas vijās, un daļa no tām, izslīdējušas no cepurītes, skāra vakara dzestrumā glezni nosārtušos vaigus. Lūpas slēdza vesels jauku sapņu spiets. Viss, kas palicis no bērnības atmiņām, viss, ko sniedz sapņi un klusa iedvesma svētlampiņas mirgā, — tas viss, šķiet, apvienojies, saplūdis kopā un atspoguļojās uz viņas harmoniskajām lūpām. Viņa paskatījās uz Piskarevu, un no šā skatiena viņam iedrebējās sirds; viņa paskatījās stingri, un sašutums par tādu nekaunīgu vajāšanu atspoguļojās viņas sejā; taču šai daiļajā sejā arī dusmas bija valdzinošas. No kauna un bikluma viņš apstājās, acis nodūris; bet kā lai pazaudē šo dievību un pat neuzzina to svētnīcu, kur tā piemetusies sērst? Tādas domas ienāca galvā jaunajam sapņotājam, un viņš apņēmās neatkāpties. Bet, lai viņa to nepamanītu, viņš gabalu atpalika, bezrūpīgi raudzījās uz visām pusēm, apskatīja izkārtnes un tomēr neizlaida no acīm nevienu svešinieces soli. Gājēju kļuva mazāk, iela sāka apklust; skaistule atskatījās, un viņam likās, ka uz lūpām tai pamirdz viegls smaids. Viņš viss nodrebēja un neticēja savām acīm. Nē, tas bija lukturis, kurš ar savu mānīgo gaismu uzbūra uz viņas sejas kaut ko līdzīgu smaidam; nē, tā ir paša iztēle, kura smejas par viņu. Taču elpa iestrēga krūtīs, viņu pārņēma savādas trīsas, visas viņa jūtas dega, un viss ietinās miglā. Ietve auļoja zem viņa kājām, karietes ar zirgiem, kas lēkšoja, šķita nekustīgas, tilts izstiepās un vidū pārlūza, nams stāvēja ar jumtu uz leju, posteņa būda krita viņam pretī, sarga āva kopā ar izkārtnes zelta vārdiem un uz tās uzzīmētajām šķērēm, likās, nostājusies tieši uz viņa acs skropstas. Un to visu radīja viens skatiens, viens daiļās galvas pagrieziens. Akls un kurls viņš skrēja pa skaisto kāju vieglajām pēdām, pūlēdamies pats lēnināt savus soļus, kuri zibēja sirds taktī. Dažubrīd viņu pārņēma šaubas: vai patiesi viņas sejas izteiksme bijusi tik vēlīga; un tad viņš uz bridi apstājās, taču sirdspuksti, nepārvarams spēks un visu jūtu satraukums dzina tālāk. Viņš pat nepamanīja, ka priekšā izniris četrstāvu nams, visas četras ugunis mirdzošās logu rindas paskatījās uz viņu reizē, un margas pie ieejas durvīm apturēja viņu ar savu dzelžaino sitienu. Viņš redzēja, ka nepazīstamā steidzas augšā pa kāpnēm, atskatās,' pieliek pirkstu pie lūpām un pamāj, lai seko. Viņa ceļi drebēja; jūtas, domas dega; prieka zibens ar neciešami asu smaili ietriecās sirdī. Nē, tas vairs nav sapnis! Ak dievs! Cik daudz laimes vienā mirklī! Tik brīnišķīga dzīve divos mirkļos!