Dāmai, kā redzams, ari gribējās parādīties Psihes izskatā.
«Ko lai es ar viņām iesāku?» mākslinieks nodomāja. «Ja viņas pašas tā grib, lai notiek. Psihei nebūs nekas pretī,» — un skaļi teica:
— Lūgtu mazliet piesēsties, gribu vietu vietām vēl mazliet pieskarties.
— Ai, es baidos, ka jūs varētu… viņa tagad ir tik līdzīga!
Mākslinieks saprata, ka dāma baidās no dzeltenuma, un nomierināja, sacīdams, ka acīm tikai piešķirs vairāk spožuma un izteiksmes. Patiesībā viņu mocīja sirdsapziņa un gribējās kaut cik lielāku līdzību ar oriģinālu, lai kāds viņam nepārmestu galīgu nekaunību. Un patiesi — bālās meitenes vaibsti beidzot skaidrāk iezīmējās Psihes attēlā.
— Pietiek! — māte teica, baidīdamās, ka līdzība var kļūt pārāk liela.
Mākslinieku apveltīja ar visu ko: ar smaidu, naudu, komplimentiem, sirsnīgiem rokas spiedieniem, ielūgumiem pusdienās, vārdu sakot, viņš saņēma tūkstošiem glaimojošu dāvanu. Portrets pilsētā sacēla troksni. Dāma to parādīja draudzenēm; visi brīnījās, kā mākslinieks pratis saglabāt līdzību un reizē ar to oriģinālam piešķirt skaistumu. Pēdējo piezīmi, protams, izteica ne bez skaudības. Un pēkšņi mākslinieku ielenca darbi. Šķiet, visa pilsēta gribēja viņam pasūtīt portretus. Pie durvīm ik brīdi skanēja zvans. No vienas puses, tas bija labi, radās liela prakse strādāt ar daudzām un dažādām sejām. Taču, kā par postu, šiem ļaudīm bija grūti izdabāt — viņi bija aizņemti, steidzās vai ari piederēja pie augstākajām aprindām, tātad bija vēl vairāk aizņemti nekā visi citi un tāpēc ārkārtīgi nepacietīgi. No visām pusēm tikai prasīja, lai būtu labi un ātri. Mākslinieks redzēja, ka darbu pabeigt nepavisam nav iespējams, ka jāpaļaujas vienīgi otas raitumam un veiklībai. Vajadzēja tvert tikai kopumu, ārējo izteiksmi un neiedziļināties sīkumos; vārdu sakot, absolūti nebija iespējams pilnībā izpētīt oriģinālu. Jāpiebilst arī, ka gandrīz visiem portretu gribētājiem bija daudz dažādu pretenziju. Dāmas prasīja, lai portretos attēlo galvenokārt dvēseli un raksturu, bet pārējo lai gandrīz nemaz neievēro, lai noapaļo visu aso, notušē trūkumus un, ja iespējams, izvairās no tiem pilnīgi. Vārdu sakot, lai seja būtu saistoša, ja arī ne tāda, kurā pilnīgi iemīlas. Un tāpēc, nosēdušās pozēt, viņas dažreiz sataisīja tādu seju, kas pārsteidza mākslinieku: viena centās attēlot savā sejā melanholiju, cita sapņainību, trešā katrā ziņā gribēja samazināt muti un sarauca to tā, ka mute beidzot pārvērtās vienā punktā, ne lielākā par kniepadatas galviņu. Un tomēr prasīja līdzību un nepiespiestu dabiskumu. Vīrieši nemaz nebija labāki par dāmām. Viens prasīja attēlot viņu ar spēcīgi, enerģiski pagrieztu galvu, cits — ar augšup paceltām iedvesmas pilnām acīm; gvardes poručiks prasīja, lai katrā ziņā acīs būtu redzams Marss; civildienesta augstmanis gribēja, lai sejā vairāk manītu taisnprātības, cildenuma un lai roka balstītos uz grāmatas ar skaidri salasāmiem burtiem: «Vienmēr stāvēja par taisnību.» Iesākumā mākslinieks svīda vien no šādam prasībām: visu taču vajadzēja apdomāt, apsvērt, bet laika bija maz. Beidzot viņš atrada izeju un nemaz vairs neraizējās. Pat no diviem trim vārdiem viņš jau uzminēja, kā katrs grib izskatīties. Ja kāds gribēja Marsu, viņš piešķīra Marsa vaibstus, ja kāds pretendēja uz Baironu, viņš nolika to Bairona pozā. Ja dāmas gribēja būt Korinnas, Undīnes vai Aspazijas1 , viņš jo labprāt piekrita visam un katru vēl apveltīja ar cēlu izskatu, jo zināms, ka tāds izskats neko nemaitā un par to māksliniekam dažreiz piedod līdzības trūkumu oriģinālam. Drīz vien viņš pats sāka brīnīties par savas otas neparasto ātrumu un drosmi. Bet portretējamie, pats par sevi saprotams, bija sajūsmā un izsludināja viņu par ģēniju.
Cartkovs izvērsās par caur un cauri modernu mākslinieku.
Viņu visur aicināja pusdienās, viņš pavadīja dāmas uz mākslas galerijam un pat pastaigās, švītīgi ģērbās un skaļi apgalvoja, ka māksliniekam jābūt sabiedrības degpunktā, ka jāceļ mākslinieka profesija, ka mākslinieki ģērbjas nejēdzīgi, nemāk pieklājīgi uzvesties, nepieprot smalko toni un ir pavisam neizglītoti. Savās mājās un darbnīcā viņš ieviesa teicamu kārtību un tīrību, pieņēma divus lieliskus sulaiņus, švītus skolniekus, vairākas reizes dienā pārģērbās dienas uzvalkos, cirtoja matus, nopūlējās ar savu manieru uzlabošanu, kā pieņemt apmeklētājus, ar visādiem līdzekļiem izdaiļoja savu ārieni, lai atstātu tīkamu iespaidu uz dāmām; vārdu sakot, īsā laikā tā pārvērtās, ka vairs nevarēja pazīt pieticīgo mākslinieku, kurš kādreiz, neviena nemanīts, stradāja savā trūcīgajā mājoklī Vasilija salā. Par māksliniekiem un par mākslu viņš tagad izteicās skarbi: apgalvoja, ka agrāko laiku māksliniekiem piedēvēts pārāk daudz, ka tie visi pirms Rafaēla gleznojuši nevis figūras, bet siļķes; ka vienīgi aplūkotāju iztēle tiem piedēvējusi kaut kādu svētumu; ka pats Rafaēls visu nebūt nav gleznojis labi un ka daudziem viņa darbiem slava piedēvēta nepelnīti; ka Mikelandželo ir lielībnieks, tāpēc ka gribējis tikai palielīties ar anatomijas zināšanām, ka viņā nav nekā gracioza un ka īsto spožumu, otas spēku un kolorītu vajag meklēt tikai tagad — šai gadsimtā. Dabiski, ka neviļus iznāca runa par viņu pašu.
— Nē, es nesaprotu, — viņš teica, — kā citi tā var pūlēties un kvernēt pie darba. Tas, kurš vairāk mēnešu noņemas ar bildi, manuprāt, nav mākslinieks, bet darbarūķis. Neticu, ka viņam ir talants. Ģēnijs rada droši, ātri. Bet es, — viņš parasti teica, vēršoties pie apmeklētājiem, — šo portretu es uzgleznoju divi dienās, šo galviņu vienā dienā, to dažās stundās, to gleznoju mazliet vairāk par stundu. Nē, es… es, vai zināt, nevaru uzskatīt par mākslu to, ko veido rindu pēc rindas; tā ir amatniecība, nevis māksla.