Tā viņš stāstīja saviem apmeklētājiem, bet apmeklētāji apbrīnoja viņa otas spēku un raitumu, uzgavilēja pat, izdzirduši, cik ātri viņš glezno, un pēc tam stāstīja cits citam: «Tas ir talants, patiess talants! Pavērojiet, kā viņš runā, kā spīd viņa acis! Ily a quelque chose d'extraordinaire dans toute sa fi- gure!1 »
Māksliniekam glaimoja tādas valodas. Kad žurnāli iespieda slavinājumus, viņš priecājās kā bērns, lai gan šie slavinājumi bija pirkti par paša naudu. It kā netīšām tādu iespiestu lapu viņš nēsāja apkārt, rādīja paziņām un draugiem un pats līdz sirds dziļumiem naivi priecājās. Viņa slava auga, darbs un pasūtījumi vairojās. Viņam jau sāka apnikt vieni un tie paši portreti un sejas, kuru pozas un pavērsienus viņš zināja no galvas. Nu jau viņš tās zīmēja bez lielas patikas, kaut kā cenzdamies uzmest tikai galvu, bet pārējo deva pabeigt skolniekiem. Agrāk viņš tomēr meklēja kādu jaunu stāvokli, centās pārsteigt ar spēku, ar efektu. Tagad arī tas bija kļuvis garlaicīgi. Prāts pagura izdomāt un apdomāt. To viņš nespēja, un nebija jau ari laika: laiks, ko viņš dīki pavadīja sabiedrībā, kur centās tēlot augstāko aprindu cilvēku, tas viss aizveda tālu no darba un domām. Viņa ota stinga un notrulinājās, un viņš bez jūtām ieslēdzās vienmuļās, noteiktās, sen novalkātās formās. Vienmuļas, saltas, mūžīgi uzpostas un, tā sacit, samākslotas militāro un civilo ierēdņu sejas sniedza maz ierosmes otai: viņš aizmirsa gan lieliskos drapējumus, gan spēcīgās kustības, gan kaislības. Par grupām, par māksliniecisku drāmu, par tās cildeno sākotni nebija ko runāt. Viņa priekšā bija tikai mundieri un korsetes, un frakas, no kuriem māksliniekam pretī dveš aukstums un zūd katra iztēle. Viņa darbos vairs nemanīja pat pieticīgākās vērtības, tomēr tos joprojām slavēja, lai gan īsti lietpratēji un mākslinieki tikai raustīja plecus, skatīdami viņa pēdējos darbus. Bet tie, kuri pazina Čartkovu agrāk, nevarēja saprast, kā viņš spējis zaudēt talantu, kura pazīmes bija tik spožas pašā sākumā, un veltīgi mēģināja uzminēt, kā cilvēkā var zust talants, kad sasniegta visu spēku pilna attīstība.
Taču apskurbušais mākslinieks nedzirdēja šos spriedumus. Viņš jau tuvojās solīdiem gadiem un prāta briedumam; kļuva resnāks un acīm redzot pletās platumā. Jau avīzēs un žurnālos viņš lasīja apzīmējumus: «mūsu godātais Andrejs Petrovičs», «mūsu nopelniem bagātais Andrejs Petrovičs». Jau viņam piedāvāja pagodinošas vietas iestādēs, aicināja piedalīties eksāmenos, komitejās. Un, kā tas medz būt gadu ritējumā, viņš stipri nosvērās uz Rafaēla un seno mākslinieku pusi — ne tāpēc, ka pilnīgi pārliecinājies par viņu augsto vērtību, bet tāpēc, lai bakstītu ar viņiem acīs jaunajiem māksliniekiem. Pēc citu šādus gadus sasniegušo parauga viņš sāka pārmest jaunatnei netikumību un sliktu garīgo ievirzi. Viņš jau sāka ticēt, ka pasaulē viss notiek vienkārši, augstākas iedvesmas nav un ka viss jāpakļauj stingrai akurātibas un vienveidības kārtībai. Vārdu sakot, viņa dzīve jau iegāja tais gados, kad viss, kas izdvesis trauksmi, cilvēkā saplok, kad varenais vijoles lociņš vājāk skar dvēseli, ar griezīgām skaņām neurda sirdi, kad daiļuma pieskāriens jaunos spēkus nepārvērš ugunī un liesmā, bet kad visas izkvēlojošās jūtas kļūst pieejamākas zelta skaņai, uzmanīgāk ieklausās tās vilinošajā mūzikā un pamazām atļauj tai sevi pilnīgi iemidzināt. Slava nevar sniegt mierinājumu tam, kas to ir nevis nopelnījis, bet gan nozadzis; slava pastāvīgi šalko tikai tās cienīgā sirdī. Un tāpēc visas viņa jūtas un tieksmes pievērsās zeltam. Zelts kļuva viņa kaislība, ideāls, bailes, bauda, mērķis. Asignāciju saiņi vairojās lādēs, un kā ikviens, kam liktenis piešķir šo drausmīgo dāvanu, viņš kļuva garlaicīgs, nekam nepieejams, vien tikai zeltam, bez jēgas skops, bija ar mieru pievākt visu bez izņēmuma un jau gatavs pārvērsties par vienu no tām dīvainajām būtnēm, kuru mūsu saltajā pasaulē ir daudz un uz kurām ar šausmām noraugās cilvēks, kam krūtīs ir sirds un dvēsele; dzīvam cilvēkam tie šķiet staigājoši akmens zārki ar mironi sirds vietā. Taču kāds notikums stipri satricināja un uzmodināja viņā visu, kas bija palicis dzīvs.
Kādudien viņš ieraudzīja uz sava galda zīmiti, kurā Mākslas akadēmija uzlūdza viņu, savu cienījamo locekli, atbraukt un izteikt spriedumu par jaunu — no Itālijas atsūtītu darbu, ko gleznojis krievu mākslinieks, kas tur pilnveidojās. Sis mākslinieks bija viens no viņa agrākajiem biedriem, kurš no mazotnes glabāja sevī kaislibu uz mākslu un ar darbarūķa liesmaino dvēseli bija pilnīgi tajā iegremdējies, atteicies no draugiem, no tuviniekiem, no mīļām paražām un aiztraucies uz turieni, kur zem skaistajām debesīm ikviens var gūt iedvesmu un nobriest par mākslinieku, — uz brīnišķīgo Romu, no kuras vārda tik brīvi un spēcīgi sit mākslinieka liesmainā sirds. Kā vientuļnieks tur viņš iegrima darbā un nodarbībās bez izpriecām. Viņš nelikās zinis, ko runā par viņa raksturu, par to, ka viņš nesaietas ar cilvēkiem, ka neievēro smalkos pieklājības likumus, par to, ka viņš apkauno mākslinieka vārdu ar savu trūcīgo, neizskatīgo apģērbu. Viņam nebija daļas, vai brāļi dusmojas vai nedusmojas uz viņu. Visu viņš noniecināja, visu atdeva mākslai. Nepagurdams viņš apmeklēja galerijas, veselām stundām nostāvēja lielu mākslinieku darbu priekšā, tverdams un pētīdams brīnišķīgās otas virzību. Neko viņš nepabeidza, iekams vairāk reižu nepārbaudīja sevi pie šiem diženajiem māksliniekiem, iekams viņu darbos neizlasīja klusu un daiļrunīgu padomu. Viņš nepiedalījās skaļās sarunās un strīdos; viņš neaizstāvēja pūristus un arī nevērsās pret tiem. Viņš visu novērtēja pēc nopelniem, ņemdams no visa tikai daiļo, un, beidzot, atstāja sev par skolotāju vienu pašu dievišķo Rafaēlu. Līdzīgi tam kā lielais dzejnieks un mākslinieks, kas, izlasījis daudz visādu sacerējumu, pilnu daudziem jaukumiem un dižena skaistuma, atstāja beidzot sev par rokasgrāmatu vienīgi Homēra «īliādu», atklādams, ka tajā ir viss, ko vēlies, un ka nav nekā tāda, kas te neatspoguļotos tik dziļā un varenā pilnībā. Par to viņš no savas skolas ieguva cēlo jaunrades ideju, vareno domas skaistumu, debešķīgās otas cildeno jaukumu.