Ienācis zālē, Cartkovs tur atrada jau milzīgu baru apmeklētāju, kas pulcējās pie gleznas. Dziļš klusums, kāds reti mēdz būt, kad sapulcējies daudz mākslas cienītāju, šoreiz valdīja visur. Kā jau lietpratējs, viņš pasteidzās sataisīt svarīgu sejas izteiksmi un tuvojās gleznai; bet, ak dievs, ko viņš ieraudzīja!
Skaidra, daiļa, kā neskarta līgava viņa priekšā nostājās mākslinieka radītā glezna. Kautri, dievišķīgi, nevainīgi un kā ģēnijs vienkārši tā pacēlās pār visu. Šķiet, debesu tēli izbrīnā par tik daudziem viņiem pievērstiem skatieniem kaunīgi nolaiduši daiļās skropstas. Neviļā pārsteigumā lietpratēji vēroja jauno, neredzēto otas veidojumu. Likās, ka te viss savienojies vienkopus: Rafaēla studēšana, kas atspoguļojās pozu augstajā cildenumā, Korredžo studēšana, kas jautās viņa mākslas spožajā pilnibā. Tači valdonīgāk par visu bija redzams radīšanas spēks, kas nāca no paša mākslinieka dvēseles. Itin viss bija tā caurstrāvots, visur izprasts likums un iekšējs spēks. Visur bija uztverts tas līniju plūstošais apaļums, kas piemīt dabai un ko redz tikai radoša mākslinieka acs, un kas kopētajam iznāk stūrains. Varēja redzēt, ka visu no ārējās pasaules ņemto mākslinieks vispirms ieslēdzis savā dvēselē un, no turienes — no dvēseles avota smeldamies, vērtis to vienotā, harmoniskā, svinīgā dziesmā. Un pat nezinātājam kļuva skaidrs, kāds neizmērojams bezdibenis ir starp jaunradīšanu un vienkāršu dabas kopēšanu. Gandrīz neizsakāms bija neparastais klusums, kas neviļus aptvēra visus, kuri bija pievērsuši acis gleznai, — ne čauksta, ne skaņas; un glezna ik brīdi šķita paceļamies augstāk un augstāk; tā aizvien gaišāk un jaukāk atdalījās no visa un beidzot pārvērtās acumirklī, tā bija materializējusies doma, ko māksliniekam sūtījušas debesis, acumirklis, salīdzinājumā ar kuru visa cilvēka dzīve ir tikai gatavošanās. Neviļas asaras bija gatavas noritēt pār gleznu ielenkušo apmeklētāju sejām. Šķiet, visu gaumes, visi pārdrošie, aplamie ieskāti, pretišķības un novirzieni bija apvienojušies savādā, vārdos neizteiktā himnā dievišķīgajam darbam. Nekustīgi, ar pavērtu muti Cartkovs stāvēja gleznas priekšā, un beidzot, kad apmeklētāji un lietpratēji pamazām sakustējās un sāka spriedelēt par gleznas vērtībām un kad pēdigi vērsās pie viņa ar lūgumu pateikt savas domas, viņš atjēdzās; gribēja pieņemt vienaldzīgu, parastu izskatu, gribēja izsacīt parasto, vulgāro iesīkstējušu mākslinieku spriedumu, līdzīgu šim: «Jā, protams, tiesa, māksliniekam ir talants; kaut kas ir; redzams, kaut ko viņš ir gribējis izteikt; tomēr, kas attiecas uz galveno…» — un pēc tam pievienot tādu uzslavu, no kuras labi neklātos nevienam māksliniekam. Gribēja tā darīt, taču vārdi pamira uz lūpām, par atbildi izlauzās asaras un šņuksti, un viņš kā negudrs izskrēja no zāles.
Nekustīgs, neko nejuzdams, viņš bridi stāvēja savas lieliskās darbnīcas vidū. Vienā acumirklī bija atmodināta visa viņa būtība, visa dzīve, šķita, atgriezusies jaunība, šķita, apdzisušās talanta dzirkstis atkal iekvēlojušās. No viņa acīm pēkšņi nokrita apsējs. Ak dievs! Tik nežēlīgi pazudināt savas jaunības labākos gadus; iznīcināt, izdzēst uguns dzirksti, kas varbūt gailēja krūtīs, kas varbūt tagad būtu attīstījusies varenā skaistumā, kas varbūt tagad tāpat spētu izraisīt apbrīnas un pateicības asaras! Un to visu pazudināt, bez žēlastības pazudināt! Šķiet, šai brīdī dvēselē atdzīvojās visas dziņas un tieksmes, kuras viņš kādreiz pazinis. Viņš satvēra otu un tuvojās audeklam. Piepūles sviedri izspiedās uz pieres; viss viņš pārvērtās vienotā vēlmē un aizdegās no vienas vienīgas domas: viņam gribējās attēlot izstumto eņģeli. Sī ideja visvairāk saskanēja ar viņa dvēseles stāvokli. Bet ak vai! Viņa figūras, pozas, grupas, domas atveido- jās piespiesti un nesakarīgi. Viņa ota un iztēle bija pārāk nonivelējušās, un pārkāpt robežu un važas, ko pats sev uzlicis, nebija spēka. Viņš bija noniecinājis nogurdinošās, garās pakāpenisku zināšanu iegūšanas kāpnes un pirmos nākamā lieluma pamatlikumus. Viņu pārņēma sašutums. Viņš lika iznest no darbnīcas visas pēdējā laika gleznas, visas nedzīvās modes bildītes, visus huzāru, dāmu un valsts padomnieku portretus. Viens pats ieslēdzās savā istabā, pavēlēja neviena neielaist un iegrima darbā. Viņš sēdēja pie darba kā pacietīgs jauneklis, kā skolnieks. Taču cik nežēlīgi nepateicīgs bija viss, ko veidoja viņa ota! Uz katra soļa nācās apstāties: viņš nezināja elementāro stihiju; vienkāršas lietas atvēsināja trauksmi un nostājās priekšā kā slieksnis, kuru nespēja pārlēkt iztēle. Ota neviļus pievērsās formām, kuras bija iemācījies ņo galvas, roka darbojās vienā un tai pašā manierē, galva nedrīkstēja taisīt neparastu pagriezienu, pat drēbju krokas krita ierastajā manierē un negribēja pakļauties un sagult neparastā stāvoklī uz auguma. Un viņš juta, viņš juta un redzēja to pats!
«Bet vai man maz ir bijis talants?» viņš beidzot sev jautāja. «Vai neesmu Aialdījies?» Unr to pateicis, viņš piegāja pie saviem agrākajiem darbiem, kurus bija gleznojis tik tīri, tik nesavtīgi tur, trūcīgajā, vientuļajā Vasilija salas mājoklī, tālu no ļaudīm, pārticības un iegribām. Tagad viņš piegāja pie tiem un visu uzmanīgi aplūkoja — un atmiņā atausa visa agrākā nabadzīgā dzīve. «Jā,» viņš izmisis noteica, «man ir bijis talants. Itin visā un visur redzamas tā pazīmes un pēdas …»