Viņš apstājās un sāka drebēt pie visām miesām: viņa acis sastapās ar citām nekustīgām acīm, kas urbās viņā. Tas bija tas neparastais portrets, kuru viņš nopirka Ščukina veikalā. Visu laiku tas bija stāvējis aizsegts, aizkrauts ar citām bildēm un pagaisis no atmiņas. Tagad kā tīšām, kad bija iznesti visi pēc modes gleznotie portreti un bildes, kas pieblīvēja darbnīcu, tas līdz ar jaunības darbiem bija parādījies virspusē. Tiklīdz viņš atcerējās to dīvaino atgadījumu, tiklīdz atcerējās, ka dažā ziņā viņš, šis neparastais portrets, bija par iemeslu visām pārvērtībām, ka naudas tīstoklis, kuru saņēma tik brīnumainā kārtā, radīja viņā visas tukšās tieksmes, kas pazudināja talantu, dvēseli sagrāba niknums. Viņš tūliņ lika iznest laukā nīstamo portretu. Taču dvēseles satraukums no tā nenorima: visas jūtas, visa viņa būtne bija satricināta līdz pamatiem, un viņš iepazina tās drausmīgās mokas, kas dabā parādās ārkārtīgi reti, kad vājš talants pūlas izteikt to, ko tas nespēj; tās mokas, kas jauneklī rada lielumu, bet tam, kas ticis pāri sapņu robežai, pārvēršas neauglīgās slāpēs; tās drausmīgās mokas, kuru ietekmē cilvēks spējīgs izdarīt baigu ļaundarību. Viņu sagrāba neganta skaudība, skaudība līdz ārprātam. Dusmas un rūgtums parādījās sejā, kad viņš redzēja talantīgu darbu. Viņš grieza zobus un aprija to ar vampīra acīm. Viņa dvēselē dzima ellišķīgi nodomi, kādus jel kad pazinis cilvēks, un ar traku spēku viņš steidzās tos piepildīt. Viņš sāka uzpirkt visu labāko, ko vien radījusi māksla. Nopircis gleznu par dārgu naudu, viņš piesardzīgi to ienesa savā istabā un metās tai virsū kā satracināts tīģeris, viņš to plēsa un plosīja, graizīja gabalos un mīdīja kājām, pavadot savas izdarības ar tlksmīgiem smiekliem. Neskaitāmās bagātības, ko viņš bija savācis, deva iespēju apmierināt šis ellišķīgās vēlmes. Viņš atraisīja visus savus zelta maisus un atvēra lādes. Nekad neviens tumsonības izdzimums nebija iznīcinājis tik daudz skaistu darbu, cik iznīcināja šis niknais atriebējs. Visās ūtrupēs, kur viņš tikai parādījās, ikviens tūliņ zaudēja cerību iegūt mākslas darbu. Šķita, it kā saniknotās debesis tīši uzsūtījušas pasaulei šo drausmīgo sodību, vēlēdamās tai atņemt visu harmoniju. Šī drausmīgā kaisle piešķīra viņam baismīgu kolorītu: žults pastāvīgi bija redzama viņa sejā. Viņa vaibsti vienmēr pauda pasaules noliegumu un zaimus. Šķiet, viņā iemiesojies tas drausmīgais dēmons, kuru tik ideāli attēlojis Puškins. Viņa lūpas neizrunāja neko citu kā vienīgi indīgus vārdus un mūžīgu nopēlumu. Līdzīgi harpijai[9], viņš uzradās ielās, un pat paziņas, ieraudzidami viņu iztālēm, centās aizgriezties un izvairīties no satikšanās, teikdami, ka ar to pietiek, lai visa diena būtu sabojāta.
Par laimi pasaulei un mākslai, tāda saspringta un varmācīga dzīve nevarēja turpināties ilgi. Kaislību apjoms bija pārāk nesamērīgs un milzīgs vājajiem spēkiem. Trakuma un ārprāta lēkmes sāka izpausties biežāk, un beidzot tas viss pārvērtās nejaukā slimībā. Lieli karstumi līdz ar ātro diloni pārņēma tik nikni, ka trijās dienās no viņa palika tikai ēna. Tam pievienojās nedziedējama ārprāta pazīmes. Dažbrīd vairāki vīri viņu nejaudāja noturēt. Viņam sāka rādīties sen aizmirstās neparastā portreta acis, un tad viņa trakums drausmīgi pieņēmās. Visi cilvēki, kas stāvēja pie gultas, šķita viņam baigi portreti. Tie divkāršojās, četrkāršojās viņa acīs; visas sienas šķita nokarinātas ar portretiem, kuri urbās viņā ar nekustīgām, dzīvām acīm. Baismīgie portreti raudzījās no griestiem, no grīdas, istaba pletās plata un stiepās bezgalībā, lai jo vairāk ietilpinātu šo nekustīgo acu. Ārsts, kas bija apņēmies viņu dziedēt un jau daudzkārt dzirdējis par pacienta dīvaino likteni, visiem spēkiem centās sameklēt slepenos sakarus ar rēgiem, kas viņam rādījās, un saistīt tos ar notikumiem viņa dzīvē, taču neko nepanāca. Slimais neko nesaprata un nejuta neko citu kā vien tikai savas mokas, un tikai drausmīgi vaidēja un kaut ko neskaidri murmināja. Beidzot viņa dzīvība pārtrūka beidzamā — mēmā ciešanu lēkmē. Viņa līķis bija atbaidošs. No viņa milzīgās bagātības neko nevarēja atrast; bet, redzot gabalos saplosītos izcilos mākslas darbus, kuru vērtība pārsniedza miljonus, saprata, kādu baigu ceļu aizgājusi viņa nauda.
Daudz kariešu, ratu un drošku stāvēja pie tā nama parādes durvīm, kur ūtrupē pārdeva kāda bagāta mākslas cienītāja mantību; šis bagātnieks piederēja pie tiem ļaudīm, kuri saldi noguļ savu dzīvi zefīra un amoru skavās; viņi nepamatoti izdaudzināti par mecenātiem un šim vaļaspriekam vientiesīgi izdevuši miljonus, ko krājuši viņu prātīgie tēvi un ko bieži vien arī paši ieguvuši ar savām pūlēm. Kā zināms, tagad šādu mecenātu vairs nav, un mūsu XIX gadsimts jau sen izskatās pēc garlaicīga baņķiera, kurš tīksminās ar saviem miljoniem, kas ar cipariem uzrakstīti uz papīra. Garo zāli pildīja bars raibu apmeklētāju, kuri bija saskrējuši kā plēsīgi putni pie maitas. Te bija vesels bars tirgoņu zilos vāciešu svārkos no Tirdzniecības kvartāla un pat" no sīkumtirga. Te viņi izskatījās stingrāki, brīvāki — bez tās salkanās pakalpības, kāda piemīt krievu tirgonim viņa bodē pircēja priekšā. Te viņi neko nekautrējās, lai gan tai pašā zālē bija daudz aristokrātu, kuru priekšā citā vietā, zemi klanoties, viņi bija gatavi ar saviem matiem noslaucīt putekļus, kurus paši sanesuši ar saviem zābakiem. Te viņi izturējās pavisam vaļīgi, bez ceremonijām taustīja grāmatas un gleznas, vēlēdamies uzzināt preces izturību, un droši uzsita cenu, kuru nosauca grāfi lietpratēji. Te bija daudz pastāvīgo ūtrupju apmeklētāju, kuri labāk nāca te, nevis gāja brokastot; te bija lietpratīgie aristokrāti, kuri uzskatīja par savu pienākumu nepalaist gadījumu vairot savu kolekciju un kuri neatrada citu nodarbību no pulksten divpadsmitiem līdz vieniem; beidzot, te bija tie cildenie, slikti ģērbtie kungi ar tukšām kabatām, kuri katru dienu ierodas bez kādiem savtīgiem nolūkiem, vienīgi paskatīties, kā tas beigsies, kas dos vairāk, kas mazāk, kas ko pārsolīs un kam kas paliks. Daudz gleznu bija izmētāts nekārtīgi un juku jukām ar mēbelēm un grāmatām, kurās gan bija agrākā īpašnieka monogrammas, bet kurās varbūt nepavisam nebija vērts ieskatīties. Ķīnas vāzes, marmora plāksnes galdiem, vecas un jaunas mēbeles ar izliektām līnijām, ar grebumiem, sfinksām un lauvu kājām, ar apzeltījumiem un bez tiem, lustras, kenketes[10] — viss bija sasviests, taču ne tādā kārtībā kā veikalos. Tas bija mākslas haoss. Vispār ūtrupe atstāj^ nomācošu iespaidu: te viss atgādina apbedīšanas procesiju. Ūtrupes zāles vienmēr ir drūmas; logi, aizkrauti ar mēbelēm un gleznām, skopi ielaiž gaismu; klusējošie apmeklētāji un ūtrup- nieks, kas klaudzina veseri un kapa balsī notur dvēseles aizlūgumu nabaga mākslas darbiem, kas tik dīvaini te pagadīju- šies^ Šķiet, tas viss pastiprina nepatīkamo iespaidu.