Ūtrupe gāja pilnā sparā. Vesels bars kārtīgu ļaužu, kopā saspiedušies, noņēmās aizgūtnēm. «Rublis, rublis, rublis,» — tie bija vārdi, kas atskanēja no visām pusēm un neļāva ūtrup- niekam atkārtot paaugstināto cenu, kas jau tā četrkārt pārsniedza sākotnējo. Blīvais pūlis ņēmās ap portretu, kurš nevarēja nepievērst to cilvēku uzmanību, kuri kaut jel ko saprata no mākslas. Mākslinieka talants bija spilgti redzams. Šķiet, portrets jau vairākas reizes bija restaurēts un atjaunots un rādīja kādu platās drēbēs ģērbušos Āzijas vīru ar tumšiem vaibstiem un neparastu, dīvainu sejas izteiksmi; taču apkārt stāvošie visvairāk bija pārsteigti par neredzēti dzīvajām acīm. Jo vairāk tajās skatījās, jo vairāk, šķiet, tās ietiecās skatītājam dvēselē. Sī dīvainība, šis neparastais mākslinieka triks nodarbināja gandrīz visu prātus. Jau daudzi, kas tīkoja iegūt portretu, bija atkāpušies, tāpēc ka cena sacelta neiedomājama. Palika tikai divi pazīstami aristokrāti, mākslas cienītāji, kuri neparko negribēja atteikties no tāda ieguvuma. Viņi iekaisa un, iespējams, saceltu cenu vēl pārliecīgāk, ja pēkšņi viens no klātesošajiem neteicis:
— Atļaujiet uz brīdi pārtraukt jūsu strīdu. Varbūt man vairāk nekā kuram katram ir tiesības uz šo portretu.
Sie vārdi uzreiz pievērsa visu uzmanību. Tas bija gadus trīsdesmit pieci vecs slaids cilvēks ar garām, melnām cirtām. Patīkamajā sejā vīdēja gaiša bezrūpība, tā liecināja, ka viņa dvēselei ir sveši augstāko aprindu apgurdinošie pārdzīvojumi; viņa apģērbā nemanīja nekādu modes tīkojumu, taču viss norādīja, ka viņš ir mākslinieks. Tas patiesi bija mākslinieks B., kuru pazina daudzi klātesošie.
— Lai cik dīvaini jums šķiet mani vārdi, — viņš turpināja, redzēdams vispārējo uzmanību, — taču, ja jums patiktu uzklausīt nelielu stāstu, varbūt jūs saprastu, ka man bija tiesības teikt šos vārdus. Viss liecina, ka portrets ir tas pats, kuru es meklēju.
Pilnīgi dabiska ziņkārība iedegās gandrīz visu sejās, un pat ūtrupnieks, muti paplētis, apstājās ar paceltu veseri rokā, gatavodamies klausīties. Stāsta sākumā daudzi ar acīm neviļus pievērsās portretam, bet pēc tam visi sāka skatīties tikai uz stāstītāju, jo stāsts kļuva arvien interesantāks.
— Jūs jau gan pazīstat to pilsētas daļu, kuru sauc par Kolomnu, — tā viņš iesāka. — Tur nekas nav līdzīgs citām Pēterburgas daļām; ne tā ir galvaspilsēta, ne province; ja cilvēks iet pa Kolomnas ielām, šķiet, viņu pamet visas vēlmes ūn tieksmes, kādas ir jaunībā. Te neienāk nākamība, te viss ir kluss un apstājies uz vietas; te mīt tie, kas pametuši galvaspilsētas kustību. Seit uz dzīvi pārvācas atvaļināti ierēdņi, atraitnes, trūcīgi ļaudis, kam bijusi pazīšanās ar senātu, un tāpēc viņi te nomitinājuši sevi gandrīz uz visu mūžu; te mājo izdienējušas virējas, kuras cauru dienu slaistās pa tirgiem, sīkum- tirgotavā gvelž niekus ar pārdevēju un katru dienu par piecām kapeikām nopērk kafiju un par četrām — cukuru, un, beidzot, visa tā ļaužu šķira, kuru īsi var nosaukt par pelnu pelēku, — ļaudis, kuriem apģērbs, seja, mati, acis — visa ārpuse ir duļķainā pelnu krāsā, tie ir kā diena, kad pie debesīm nav saules un nav arī vētras, kad ir ne šis, ne tas: sijājas migla un priekšmetiem atņem asumu. Pie viņiem var pieskaitīt izdienējušus teātra kalpotājus, atvaļinātus titulārpadomniekus, atvaļinātus Marsa audzēkņus ar izdurtu aci un uztūkušu lūpu. Sie ļaudis pret visu ir vienaldzīgi, viņi staigā, nekam nepievēršot uzmanību, klusē, ne par ko nedomājot. Viņu istabā nav daudz mantu; dažreiz ir tikai stops krievu tīrītā šņabja, kuru viņi visu dienu vienmuļi sūc bez dulnuma galvā, kas rastos, ja šo pašu stopu izrautu uz reizi, kā to pa svētdienām dara jauns vāciešu amatnieks vai Pilsoņu ielas brašulis, kuram vienam pašam pieder ietve, kad laiks sniedzas pāri pulksten divpadsmitiem naktī.
Dzīve Kolomnā ir drausmīgi vientulīga: reti kad parādās kariete, varbūt vienīgi tā, kurā braukā aktieri; šī kariete ar savu rīboņu, šķindoņu in žvadzoņu viena pati iztraucē vispārējo klusumu. Te visi iet kājām; bieži vien bez braucēja velkas ormanis, vezdams sienu savam bārzdainajam zirģelim. Dzīvokli te var atrast par pieciem rubļiem mēnesī — pat ar kafiju no rītiem. Pensionētas atraitnes te pieder pie aristokrātiskām ģimenēm, viņas uzvedas labi, bieži slauka savu istabu, ar draudzenēm spriedelē par vērša gaļas un kāpostu dārdzību, kopā ar viņām dzīvo jauniņa meita, klusa, nerunīga, dažreiz visai glīta būtne, nejauks šunelis un sienas pulkstenis ar skumīgi tikšķošu vēzēkli. Pēc tam seko aktieri, kuriem alga neļauj pamest Kolomnu; viņi ir brīvi ļaudis, kā jau visi aktieri, kuri dzīvo, lai baudītu. Izmetušies halātos, viņi labo pistoles, no papes līmē dažādas mājai derīgas lietiņas, ar draugiem spēlē dambreti un kārtis un tā pavada rīta cēlienu, tāpat viņi pavada arī vakaru, dažreiz vēl visam pievienojot arī punšu. Pēc šiem Kolomnas dūžiem un aristokrātiem nāk visādi neiedomājami sīkmaņi. Viņus ir tikpat grūti nosaukt kā saskaitīt to daudzumu kukaiņu, kas savairojas vecā etiķī. Te ir večas, kas lūdz dievu; večas, kas plītē; večas, kas pielūdz dievu un plītē; večas, kas pārtiek no neiedomājami maziem līdzekļiem, kā skudras viņas velk lupatas un veļu no Kaļinkina tilta uz sīkumtirgu nolūkā pārdot savu mantību par piecpadsmit kapeikām; vārdu sakot, te mājo visnelaimīgākās cilvēces padibenes, un neviens labdarīgs politekonoms nav atradis līdzekļus, kā uzlabot viņu stāvokli.