Sos ļaudis minēju tāpēc, lai parādītu jums, ka bieži vien viņiem uznāk pēkšņa vajadzība pēc īslaicīga pabalsta, kad jāķeras pie aizņēmumiem; un tad viņu vidū apmetas īpaša veida augļotāji, kas aizdod nelielas summas pret ķīlām un uz lieliem procentiem. Sie sīkie augļotāji ir daudzkārt cietsirdīgāki par visiem lielajiem augļotājiem, tāpēc ka viņi uzrodas starp nabagiem, kur visapkārt redzamas skrandas, ko neskata bagāts augļotājs, kam darīšana tikai ar tādiem, kas piebrauc karietē. Un tāpēc pārāk agri viņu dvēselēs nomirst ikviena cilvēcības jūta. Starp šādiem augļotājiem bija viens. .. taču nav lieki pasacīt, ka notikums, par kuru esmu sācis stāstīt, atgadījās pagājušajā gadsimtā, mirušās ķeizarienes Katrīnas Otrās laikā. Jūs paši sapratīsit — kopš tiem laikiem Kolomnas izskats un dzīve šai vietā krietni vien mainījusies. Un tā starp augļotājiem bija viens — visādā ziņā neparasts cilvēks, kas sen jau dzīvoja šai pilsētas daļā. Viņš valkāja platas aziāta drēbes; tumšā ādas krāsa norādīja uz dienvidniecisku izcelsmi, bet, kas viņš bija pēc nacionālās piederības: indietis, grieķis, persietis, — to neviens droši nevarēja pateikt. Gara, gandrīz neparasti gara auguma vīrs melnīgsnēju, vāju, apsvilinātu seju, un tās neizprotami baigā krāsa, lielās, ārkārtīgi ugunīgās acis, nokarenās, biezās uzacis krasi atšķīra viņu no visiem pelnu pelēkajiem galvaspilsētas iedzīvotājiem. Arī viņa mājoklis nebija līdzīgs citiem koka namiņiem. Tā bija akmens celtne, līdzīga tām, kādas kādreiz lielā daudzumā sacēla Dženovas tirgoņi, — ar nepareizas formas, nevienāda lieluma logiem, ar dzelzs aizvirtņiem un aizšaujamiem. Sis augļotājs atšķīrās no citiem augļotājiem ar to, ka visiem, sākot ar ubaga veceni un beidzot ar izšķērdīgu galma augstmani, varēja aizdot, kādu grib summu. Viņa mājas priekšā bieži vien parādījās visspožākās ekipāžas, kuru logos varēja redzēt švītas aristokrātiskas dāmas galvu. Kā jau parasts, ļaudis melsa: viņa dzelzs lādes, ka ne saskaitīt, esot pilnas ar naudu, dārglietām, briljantiem un visādām ķīlām, bet ka viņš tomēr neesot tik alkatīgs kā citi augļotāji. Naudu viņš deva labprāt un, šķiet, visai izdevīgi izkārtoja samaksas termiņus, bet ar dīvainiem aritmētiskiem aprēķiniem sacēla neiedomājami augstu procentu. Tā vismaz ļaudis baumoja. Taču, kas visdīvainākais un kas nevarēja nepārsteigt daudzus, — tas bija neparastais liktenis, kas piemeklēja visus naudas saņēmējus: visi tie beidza dzīvi nelaimīgi. Vai nu tās bija tikai iedomas, aplama māņticība, vai ar nolūku palaistas baumas, tas palika nezināms. Taču vairāki notikumi, kas norisinājās visu acu priekšā, bija dzīvi un spilgti.
Starp toreizējiem aristokrātiem drīz vien pievērsa sev uzmanību jauneklis no labākajām ģimenēm; pavisam jauniņš — viņš izcēlās valsts dienestā, kvēli cienīja visu patieso, cildeno, viņš bija visādu mākslu un cilvēka prāta darbības pabalstītājs, nākamais mecenāts. Drīz vien viņu pienācīgi novērtēja pati ķeizariene, uzticēdama ievērojamu vietu, kas pilnīgi atbilda viņa tieksmēm, vietu, kur viņš daudz varēja darīt zinātnes labā un pievērsties labdarībai. Jaunais augstmanis pulcināja ap sevi māksliniekus, dzejniekus, zinātniekus. Viņam gribējās, lai visi darbojas, gribējās visus pabalstīt. Uz sava rēķina viņš uzsāka daudz derīgu izdevumu, pieteica daudz pasūtījumu, izsludināja veicināšanas balvas, par ko izdeva kaudzi naudas, un beidzot bankrotēja. Taču, cēlu dziņu vadīts, viņš negribēja pamest savu pasākumu, visur meklēja aizdevumu un galu galā griezās pie pazīstamā augļotāja. Aizņēmies no tā lielāku summu, šis cilvēks īsā laikā pilnīgi pārvērtās: kļuva par jauno zinātnieku un talantu vajātāju un nīdēju. Visos sacerējumos viņš redzēja ļaunumu, katru vārdu iztulkoja greizi. Toreiz, kā par postu, notika franču revolūcija. Tā viņam noderēja par ieganstu visādām nelietībām. Visur viņš redzēja revolūcijas iedīgļus, visur viņam rēgojās mājieni. Viņu pārņēma aizdomu mānīja tādā mērā, ka pats sevi turēja aizdomās, sacerēja drausmīgus, nepatiesus apmelojumus, padarīja daudzus nelaimīgus. Pats par sevi saprotams, ka ziņas par tādu rīcību beidzot nevarēja neaizsniegt troni. Cēlsirdīgo valdnieci pārņēma šausmas, un viņa, pilna dvēseles cildenuma, kas rotā kronētās galvas, teica vārdus, kuri gan pilnībā nevarēja atnākt līdz mums, taču to dziļā jēga iespiedās daudzu sirdīs. Valdniece teica, ka nevis monarhu valdība apspiež dvēseles augstās, cēlās dziņas, nevis tā nicina un vajā prāta, poēzijas un mākslas darbus, ka — gluži otrādi — vien monarhi bijuši to aizbildņi, ka Šekspīri un Moljēri uzplaukuši viņu augstsirdīgajā aizsardzībā, turpretī Dante nav varējis atrast kaktiņu savā republikāniskajā dzimtenē, ka patiesi ģēniji rodas valdnieku un valsts varenības uzplaukuma laikā, nevis nejēdzīgu politisku parādību un terora laikā, kad valda republikāņi, kuri līdz šim pasaulei nav uzdāvinājuši nevienu dzejnieku, ka jāmāk izcelt dzejniekus un māksliniekus, jo viņi ievieš dvēselēs mieru un daiļu klusumu, nevis satraukumu un kurnēšanu, ka zinātnieki, dzejnieki un mākslinieki ir pērles un briljanti ķeizaru kronī, ar tiem rotājas un vēl lielāku spožumu iegūst diža valdnieka laikmets. Vārdu sakot, valdniece, teikdama šos vārdus, bija dievišķīgi skaista. Atceros, ka veci ļaudis par to nevarēja runāt bez asarām. Sai lietā visi ņēma dalību. Par godu mūsu tautas lepnumam jāatzīmē, ka krievu sirdī vienmēr mājo teicamas jūtas nostāties apspiestā pusē. Augstmani, kas bija pievīlis uzticību, stingri sodīja un atstādināja no vietas. Taču daudz baismīgāku sodu viņš lasīja savu tautas brāļu sejās. Tas bija noteikts un vispārīgs nicinājums. Nevar izteikt, kā cieta uzpūtīgā dvēsele; lepnums, pieviltā godkārība, sabrukušās cerības — viss apvienojās kopā, un baiga neprāta un trakuma lēkmē pārtrūka viņa dzīvība.