Cits vērā liekams notikums tāpat risinājās visu acu priekšā:
starp skaistulēm, kuru nav trūkums mūsu ziemeļu galvaspilsētā, viena ieguva noteiktu uzvaru pār citām. Viņa bija brīnišķīgs mūsu ziemeļu un dienvidu daiļuma savienojums, briljants, kāds pasaulē gadās reti. Mans tēvs atzinās, ka savu mūžu nav redzējis neko līdzīgu. Šķiet, viņā apvienojās viss: bagātība, prāta un dvēseles jaukums. Pēc viņas rokas tīkoja vesels bars, taču starp pielūdzējiem visizcilākais bija kņazs R., viscēlākais, labākais no visiem jaunajiem ļaudīm, skaists no sejas un skaists savu bruņniecisko un cēlo tieksmju dēļ, romānu un sieviešu augsts ideāls, Grandisons[11] caur un cauri. Kņazs R. bija kaislīgi un neprātīgi iemīlējies; tikpat liesmainu mīlu viņš saņēma pretī. Taču radiniekiem partija šķita nepiemērota. Kņaza dzimtmuižas viņam sen vairs nepiederēja, dzimta kritusi nežēlastībā, un sliktais mantas stāvoklis visiem zināms. Pēkšņi kņazs uz laiku pamet galvaspilsētu it kā nolūkā uzlabot apstākļus un pēc neilga laika uzrodas neticamas greznības un spožuma ielokā. Spožās balles un svētki satuvina viņu ar galmu. Skaistules tēvs kļūst labvēlīgs, un pilsētā nosvin visinteresantākās kāzas. Kā radusies tāda līgavaiņa pārvērtība un nedzirdēta bagātība, to neviens droši nevarēja paskaidrot; taču paklusām runāja, ka viņš salīdzis ar kādu neizprotamu augļotāju un aizņēmies no tā. Lai nu kā, bet kāzas nodarbināja visas pilsētas prātus. Un visi apskauda līgavaini un līgavu. Visi zināja par viņu karsto, uzticīgo mīlestību, ilgo cerēšanos un tvīkšanu, abu cildenās īpašības. Kvēlas sievietes laikus iztēlojās paradīzes svētlaimi, kuru baudis jaunlaulātie. Taču iznāca citādi. Gada laikā vīrs baismīgi pārvērtās. Agrāko cēlo un teicamo raksturu tagad sagandēja aizdomu un greizsirdības, neiecietības un nebeidzamu untumu inde. Viņš kļuva savas sievas tirāns un mocītājs un, ko neviens agrāk nevarēja paredzēt, ķērās pie visnecilvēcīgākiem līdzekļiem, pat sitieniem. Pēc gada neviens vairs nepazina sievieti, kura vēl nesen starot staroja un kurai sekoja padevīgu pielūdzēju bari. Nespēdama ilgāk paciest savu likteni, viņa beidzot pirmā ierunājās par šķiršanos. Vīrs kļuva ārprātīgs no tādas domas vien. Pirmajā trakuma lēkmē viņš ielauzās sievas istabā ar nazi un, bez šaubām, uz vietas to būtu nodūris, ja viņu nesatvertu un neaizkavētu. Neprātīgu dusmu un izmisuma lēkmē viņš pavērsa nazi pret sevi un beidza dzīvi drausmīgās mokās.
Bez šiem diviem piemēriem, kas risinājās visas sabiedribas acu priekšā, stāstīja vēl par daudziem citiem notikumiem zemākās šķirās, kur tāpat visi ņēma drausmīgu galu. Tur godīgs atturībnieks pārvērtās par dzērāju; tur tirgoņa komijs apzaga savu saimnieku; tur važonis, kurš gadiem pārvadājis godigi, par grasi nokāva braucēju. Nav iespējams, ka šādi notikumi, kurus dažreiz gan izpušķoja, neiedvestu vienkāršajiem Kolomnas iedzīvotājiem šausmas pret pašu gribu. Neviens nešaubījās, ka tai cilvēkā iemājo nešķīsts gars. Stāstīja, ka viņš piedāvājis tādus noteikumus, no kuriem mati cēlušies stāvus, un ka šos noteikumus pēc tam nelaimīgais nekad nav iedrošinājies atstāstīt citam; ka tā naudai piemītot dedzinošas īpašības, tā sakarstot pati no sev; 3 un uz tās esot redzamas dīvainas zīmes… vārdu sakot, visādu nejēdzīgu baumu bija daudz. Vērā liekams bija arī tas, ka visi Kolomnas iedzīvotāji, visa nabadzīgo veceņu, sīko ierēdņu, mazo aktieru, vārdu sakot, visu sīkmaņu pasaule, kuru mēs nosaucām, labāk pacieta un izturēja vislielāko trūkumu nekā gāja aizņemties pie baismīgā augļotāja, atrada pat bada nāvē mirušas vecenes, kuras labāk bija ar mieru zaudēt dzīvību nekā zaudēt dvēseli. Satiekot augļotāju uz ielas, neviļus uzmācās bailes. Kājāmgājējs piesardzīgi kāpās malā un vēl ilgi atskatījās, pavadīdams tālē tā nesamērīgi garo augumu. Tā izskats vien bija tik neparasts, ka ikvienu spieda piedēvēt tam pārdabisku dzīvi. Sie asie vaibsti, kas iegriezti tik dziļi, kā cilvēkam nemēdz būt, šī kvēlā bronzas sejas krāsa, šīs neparasti biezās uzacis, neizturamās, biedinošās acis, pat tā aziā- tiskā apģērba platās krokas — viss, šķiet, runāja, ka iepretī kaislībām, kas mājoja šai miesā, nobālēja visas citu ļaužu kaislības. Mans tēvs vienmēr nekustīgi apstājās, kad gadījās viņu sastapt, un katru reizi nevarēja noturēties neteicis: «Sātans, pilnīgs sātans!» Taču vajag jūs ātrāk iepazīstināt ar manu tēvu, ar kuru patiesībā saistās ša stāsta īstais sižets.