Mans tēvs bija ievērojams daudzā ziņā. Viņš bija mākslinieks, kādu nav daudz, viens no tiem brīnumiem, kurus no sava bagātā klēpja izrada vienīgi Krievzeme, mākslinieks autodidakts, kas bez skolotājiem un skolas savā dvēselē atradis noteikumus un likumus, aizrāvies vienīgi ar alkām pilnveidoties, un, varbūt neapzinīgi iedams pa ceļu, kuru norādīja viņa dvēsele, bija viens no tiem brīnumainajiem pašradņiem, kurus laikabiedri bieži vien apveltī ar apvainojošo vārdu «analfabēts» un kuri neatsalst no paļām un pašu neveiksmēm, bet gūst arvien jaunas ierosmes un spēkus un savā dvēselē tālu pārsniedz tos darbus, par kuriem dabūjuši analfabēta iesauku. Ar nepārspējamu iekšēju instinktu viņš katrā priekšmetā nojauta domas klātbūtni; pats no sevis izprata, ko nozīmē vārdi: «vēsturiskā glezniecība», izprata, kāpēc Rafaēla, Leonardo da Vinči, Tici- āna, Korredžo vienkāršu galviņu, vienkāršu portretu var pieskaitīt vēsturiskajai glezniecībai un kāpēc milzīga vēsturiska satura bilde būs tikai tableau de genrelai gan mākslinieks pretendējis uz vēsturisku glezniecību. Kā iekšķīgā dziņa, tā pārliecība lika viņam pievērsties kristietības tematikai, kas ir vislielākā, pēdējā un augstākā pakāpe. Viņš nebija godkārīgs vai īgns, kādi bieži vien mēdz būt daudzi mākslinieki. Viņam bija stingrs raksturs, viņš bija godīgs, taisnprātīgs cilvēks, pat rupjš, no ārienes segts ar diezgan cietu mizu, ne bez lepnuma dvēselē, un par cilvēkiem viņš atsaucās gan iecietīgi, gan skarbi. «Nav ko skatīties uz viņiem,» viņš parasti runāja, «es taču viņiem nestrādāju. Viesistabā jau nenesīšu savas gleznas, tās noliks baznīcā. Tie, kas mani sapratīs, pateiks paldies, kas nesapratīs, dievu tomēr pielūgs. Smalkos ļaudis nav ko vainot, ka viņi nesaprot mākslu: toties viņi māk spēlēt kārtis, ir speciālisti vīnu šķirnēs un zirgu lietpratēji; kāpēc kungam vajag zināt ko vairāk? Un, ja sapratīs ko vairāk, kas zina, ņemsies spriedelēt, tad no viņiem nebūs glābiņa. Katram sava daļa, lai katrs noņemas ar savu darbu. Manuprāt, labāks ir tas cilvēks, kurš atzīstas nezināšanā, nekā tas, kurš liekulīgi izliekas un sakās zinām to, ko nezina, un tāpēc tikai maitā un bojā.» Viņš strādāja, saņemdams nelielu atlīdzību, tas ir, par naudu, kur^ viņam bija vajadzīga ģimenes uzturam un kura deva iespēju nodarboties ar mākslu. Turklāt viņš nekad neatteicās palīdzēt otram un pasniegt palīdzīgu roku trūcīgam māksliniekam; pieturējās pie vienkāršas dievbijības un senču ticības, un varbūt tāpēc viņa gleznotajās sejās pati no sevis parādījās tā cēlā izteiksme, kādu nespeja sasniegt spoži talanti. Un, beidzot, ar darba mīlestību un stingrību iedams pa nosprausto ceļu, viņš ar laiku pat ieguva to cieņu, kuri bija godājuši viņu par analfabētu un pašmāju autodidaktu. Baznīcas vienmēr deva pasūtījumus, un tāpēc darba viņam netrūka. Kāds darbs viņu stipri aizrāva. Neatceros vairs, kāds bija tā sižets, zinu tikai — gleznā vajadzēja tumsas garu. Ilgi viņš domāja par to, kādu veidu tam piešķirt; viņam gribējās tā sejā ielikt visu smago, to, kas nospiež cilvēku. Par to prātojot, galvā viņam pazibēja noslēpumainā augļotāja tēls, un viņš neviļus nodomāja: «Lūk, kādu man vajadzētu gleznot velnu!» Padomājiet, kā viņš izbrīnījās, kad, strādādams savā darbnīcā, reiz izdzirda klauvējam pie durvīm un pēc tam tūliņ pie viņa ienāca drausmīgais augļotājs. Viņš sajuta iekšējus drebuļus, kas neviļus pārskrēja pār visu augumu.
— Tu esi mākslinieks? — Bez ceremonijām viņš vērsās pie mana tēva.
— Jā, mākslinieks,—tēvs neizpratnē atbildēja, gaidīdams, kas būs tālāk.
— Labi. Uzzīmē manu portretu! Varbūt es drīz miršu, bērnu man nav, taču pavisam nomirt negribu, gribu dzīvot. Vai tu vari uzzīmēt tādu portretu, kas būtu pilnīgi kā dzīvs?
Tēvs nodomāja: «Ko vēl vairāk? Viņš pats prasās velnos manā gleznā.» Tēvs apsolījās. Abi norunāja par laiku un maksu, un tūliņ nākamajā dienā, paķēris paleti un otas, tēvs bija jau pie viņa. Augstā sēta, suņi, dzelzs durvis un aizbīdņi, lokveidīgie logi, lādes, apsegtas ar senatnīgiem paklājiem, un, beidzot, pats neparastais saimnieks, kas nekustīgi nosēdās viņa priekšā, — tas viss atstāja dīvainu iespaidu. Logi, kā par spīti, no apakšas bija aizkrauti tā, ka ielaida gaismu tikai no augšas. «Velns rāvis, cik labi tagad apgaismota viņa seja!» tēvs sevī nodomāja un negausīgi ņēmās gleznot, it kā baidīdamies, ka laimīgais apgaismojums var zust. «Kas par spēku!» viņš atkārtoja sevī. «Ja es kaut uz pusi tā uzzīmēšu, kāds viņš ir patlaban, viņš pārspēs visus manus svētos un eņģeļus; tie nobālēs viņa priekšā! Kāds ellišķīgs spēks! Viņš man izlēks no audekla, ja tikai kaut mazliet būšu uzticīgs oriģinālam. Cik neparasti vaibsti!» Tēvs nemitīgi atkārtoja, arvien vairāk iedegdamies, un jau pats redzēja, kā uz audekla atdzimst daži vaibsti. Taču, jo tuvāk viņš piekļuva oriģinālam, jo vairāk viņu pārņēma mokošas, smagas jūtas, ko pats nevarēja saprast. Lai nu kā, tomēr viņš nolēma ar burtisku precizitāti izzīmēt katru — visniecīgāko līniju un izteiksmi. Vispirms viņš noņēmās ar acīm. Šais acis bija tik daudz spēka, ka, šķiet, nav ko domāt tās uzgleznot tādas kā oriģinālā. Bet, lai vai kas, viņš apņēmās līdz pēdējam izdibināt katru sīkumu un niansi, izzināt šo acu noslēpumu . . . Taču, tiklīdz sāka iedziļināties un atdarināt tās ar otu, dvēselē atmodās tik dīvains pretīgums, iegula tik neizprotams smagums, ka uz laiku vajadzēja pamest darbu un tad atkal sākt no jauna. Beidzot tēvs vairs nevarēja izturēt, viņš juta, ka šīs acis ieurbjas dvēselē un saceļ tajā neaptveramu nemieru. Nākamajā un aiznākamajā dienā šī sajūta kļuva vēl spēcīgāka. Tēvam sametās baigi. Viņš nometa otu un kategoriski pateica, ka vairāk negleznos. Vajadzēja redzēt, kā pie šiem vārdiem izmainījās dīvainais augļotājs. Viņš nokrita tēvam pie kājām un lūdza pabeigt portretu, sacīdams, ka no tā atkarīgs viņa liktenis un dzīve pasaulē, ka tēvs jau ar savu otu aizskāris viņa dzīvos vaibstus un, ja viņš tos atveidos pareizi, viņa dzīvība ar pārdabiskiem spēkiem noturēsies portretā, un ka līdz ar to viņš pavisam nenomirs, ka viņam jābūt klāt šai pasaulē. No šādiem vārdiem tēvu pārņēma šausmas: vārdi šķita tik dīvaini un baigi, ka viņš pameta kā otas, tā paleti un pa galvu pa kaklu izskrēja laukā no istabas.