Doma par to urdīja viņu visu dienu un visu nakti, bet no rīta viņš saņēma no augļotāja portretu, kuru atnesa kāda sieviete, vienīgais cilvēks, kas to apkalpoja, paziņodama, ka šās saimnieks negrib portretu, nemaksās par to neko un atsūta to viņam. Tās pašas dienas vakarā tēvs uzzināja, ka augļotājs miris un ka to pošas apglabāt pēc tā ticības ceremonijām. Tēvam tas viss šķita neizskaidrojami, dīvaini. Kopš šī laika tēva raksturs jūtami pārveidojās: viņam mācās virsū nemierīga, trauksmaina sajūta, kurai pats neredzēja iemesla. Un drīz vien viņš izdarīja ko tādu, ko neviens no viņa nevarēja sagaidīt. Pirms kāda laika viena viņa mācekļa darbi sāka pievērst nelielā lietpratēju un cienītāju pulciņa uzmanību. Tēvs šai māceklī vienmēr redzēja talantu un par to veltīja tam īpašas simpātijas. Tad pēkšņi tēvam radās skaudība pret mācekli. Neciešama kļuva visu interese un runas par šo mācekli. Beidzot, sev par lielām dusmām, viņš dabū zināt, ka viņa skolniekam piedāvāts darināt bagātai, nupat celtai baznīcai gleznu. Tas viņu galīgi nokaitināja. «Nē, neļaušu šim pienapuikam triumfēt!» viņš teica. «Par agru, brāl, esi iedomājies sēdināt vecos vīrus dubļos! Paldies dievam, spēka man vēl diezgan. Gan mēs redzēsim, kurš kuru iesēdinās!» Un agrākais taisnprātīgais, dvēselē godīgais cilvēks sāka intriģēt, pret ko agrāk sajuta riebumu; viņš panāca, ka izsludināja konkursu, kurā varēja piedalīties arī citi mākslinieki ar saviem darbiem. Pēc tam viņš ieslēdzās savā istabā un dedzīgi ķērās pie krāsām. Šķiet, gleznā viņš gribēja ielikt visus spēkus, visu sevi. Un patiesi — radās viens no viņa vislabākajiem darbiem. Neviens nešaubījās, ka priekšroka pieder viņam. Gleznas izstādīja, un visas pārējās salīdzinājumā ar šo vienu atšķīrās kā nakts no dienas. Te pēkšņi viens no klātesošajiem žūrijas locekļiem, ja nemaldos, garīdznieks, izteica piezīmi, kas visus pārsteidza. «Mākslinieka gleznā patiesi daudz talanta,» viņš teica, «taču sejās nav svētuma; gluži otrādi, acīs ir kaut kas dēmonisks, it kā mākslinieka roku būtu vadījušas netīras jūtas.» Visi paskatījās un pārliecinājās par šo vārdu patiesību. Mans tēvs metās pie savas gleznas it kā nolūkā pārliecināties par šo aizvainojošo piezīmi un ar šausmām redzēja, ka viņš gandrīz visām figūrām ielicis augļotāja acis. Tās skatījās tik dēmoniskas un satriecošas, ka viņš pats neviļus nodrebēja. Gleznu noraidīja, un, sev par neaprakstāmām dusmām, viņam nācās dzirdēt, ka priekšroku ieguvis viņa skolnieks. Nav aprakstāmas tās trakās dusmas, ar kādām viņš atgriezās mājās. Viņš gandrīz vai piekāva manu māti, izdzenāja bērnus, salauza otas un molbertu, norāva no sienas augļotāja portretu, paprasīja nazi un lika iekurt kamīnā uguni, nolēmis to sagriezt gabalos un sadedzināt. Pie šis nodarbības viņu pārsteidza istabā ienākušais draugs, ari mākslinieks, taču jautrs, vienmēr ar sevi apmierināts cilvēks, kas netīkoja ne pēc kā tāla, jautri darīdams to, kas pagadījās, un vēl jautrāk sēzdamies pie pusdienām un dzīru galda.
«Ko tu dari, ko tu taisies dedzināt?» viņš jautāja un piegāja pie portreta. «Apžēliņ, tas taču ir viens no taviem labākajiem darbiem! Sis augļotājs nesen nomira; šī taču ir izcila glezna. Tu taču esi trāpījis naglai uz galvas, ielīdis viņam pašās acīs. Tā dzīvē nekad nav skatījušās acis, kā tās skatās tev.»
«Nu, nekas, es paskatīšos, kā tās raudzīsies ugunī,» tēvs atbildēja, pasniegdamies, lai bildi iemestu kamīnā.
«Stājies, dieva dēļ!» draugs teica, aizkavēdams viņu. «Labāk atdod man, ja jau tev tās nedod miera!»
Tēvs no sākuma pretojās, beidzot piekrita; un jautrais cilvēks, ārkārtīgi apmierināts ar savu ieguvumu, aiznesa portretu sev līdzi.
Pēc drauga aiziešanas tēvs pēkšņi sāka justies mierīgāk. It kā kopā ar portretu būtu novēlies smagums no dvēseles. Viņš pats brīnījās par savām dusmām, skaudību un rakstura pārvēršanos. Pārdomājis savu rīcību, viņš noskuma un ne bez iekšējam skumjām teica:
«Nē, tas bija dievs, kas mani sodīja; pareizi vien ir, ka mana glezna tika apkaunota. Tā bija iecerēta, lai pazudinātu brāli. Manu otu vadīja dēmoniskas skaudības jūtas, tāpēc arī dēmoniskas jūtas atspoguļojās tajā.»
Viņš tūliņ gāja meklēt savu bijušo skolnieku, apskāva to cieši, lūdza tam piedošanu un visiem spēkiem centās nolīdzināt savu vainu. Atkal viņa darbs ritēja netraucēti, taču seju jo bieži sedza domīgums. Viņš biežāk pielūdza dievu, gremdējās domās un par ļaudīm neizteicās tik skarbi; pat viņa raupjais raksturs kļuva it kā maigāks. Drīz kāds notikums vēl vairāk viņu satricināja. Viņš jau sen nebija saticis savu draugu, kurš izlūdzās no viņa portretu. Jau bija saposies to apciemot, kad pēkšņi tas pats ienāca istabā. Pēc dažiem vārdiem un jautājumiem, ar kuriem abi apmainījās, tas teica: