«Nu, draugs, ne jau velti tu gribēji sadedzināt portretu. Velns viņu rāvis, tajā ir kaut kas dīvains… Mošķiem es neticu, bet saki, ko gribi, tajā iemājojis nešķīsts gars.»
«Kā tā?» mans tēvs jautāja.
«Kopš pakāru portretu savā istabā, sajutu neizprotamas tieksmes… it kā gribētu kādu nogalināt. Savu mūžu neesmu pazinis bezmiegu, bet nu esmu izbaudijis ne vien bezmiegu, man rādās tādi sapņi… nemaz nemāku pateikt, vai tie ir sapņi vai kas cits: it kā lietuvēns žņaugtu, un visu laiku rēgojas nolādētais vecis. Vārdu sakot, nevaru izstāstīt savas sajūtas. Nekas tāds ar mani nav bijis. Visas šīs dienas kā dulns esmu klaiņājis: mani māc bailes, gaidu kaut ko nelabu. Jūtu, ka nevienam nevaru pateikt priecīga un sirsnīga vārda, it kā man blakus atrastos spiegs. Un tikai pēc tam, kad portretu atdevu radiniekam, kurš pēc tā uzplijās, sajutu, ka man it kā akmens nokritis no pleciem. Kā redzi, atkal esmu .k|uvis jautrs. Nu, vai zini, draugs, tu esi uzmālējis velnu!»
Šo stāstu mans tēvs uzklausīja ar neatslābstošu uzmanību un beidzot jautāja:
«Un portrets tagad ir pie tava radinieka?»
«Kur nu pie radinieka! Neizturēja,» jautrais mākslinieks atbildēja, «jādomā, tajā iemitinājusies augļotāja dvēsele: viņš lec laukā no ietvara, staigā pa istabu; un to, ko stāsta radinieks, ar prātu nemaz nevar aptvert. Es viņu noturētu par jukušu, ja daļēji pats ko tādu nebūtu izbaudījis. Viņš to pārdeva kādam gleznu kolekcionāram, un tas arī nav izturējis un atkal kādam iegrūdis.»
Šis stāsts atstāja spēcīgu iespaidu uz manu tēvu. Viņš ne pa jokam sāka domāt, kļuva grūtsirdīgs un beidzot pilnīgi pārliecinājās, ka viņa ota noderējusi sātanam par ieroci, ka daļa no augļotāja dzīves patiesi pārgājusi portretā un tagad neliek ļaudīm miera, iedvesdama ellišķīgas tieksmes, novezdama mākslinieku no ceļa, radīdama drausmīgas greizsirdības mokas u.t. jpr., t. jpr. Trīs pēc tam notikušās nelaimes, trīs pēkšņās nāves— sievas, meitas un mazgadīgā dēla nāvi, viņš uzskatīja sev par debesu sodu un apņēmās katrā ziņā pamest laicīgo dzīvi. Tikko man apritēja deviņi gadi, viņš mani iekārtoja Mākslas akadēmijā un, norēķinājies ar saviem parādniekiem, aizgāja uz kādu vientuļu klosteri, kur drīz vien kļuva par mūku. Ar stingro dzīvi un nenogurdināmu visu klostera likumu ievērošanu viņš pārsteidza brāļus. Klostera priekšnieks, uzzinājis, ka viņš ir mākslinieks, pieprasīja, lai uzglezno galveno svētbildi baznīcā. Taču pazemīgais brālis kategoriski atteicās, ka esot necienīgs ķerties pie krāsām, ka šā ota esot apgānīta, ka ar darbu un lieliem upuriem vispirms vajagot šķistīt dvēseli, lai būtu cienīgs ķerties pie tāda darba. Piespiest viņu negribēja. Viņš pats visiem spēkiem vēl pastiprināja klostera dzīves stingrību. Beidzot ari tā viņam šķita nepietiekami stingra. Ar klostera priekšnieka svētību viņš aizgāja tuksnešainā vietā, lai būtu pavisam viens. Tur no koku zariem viņš uzcēla sev celli, pārtika no nevārītām saknēm, pārnēsāja no vienas vietas uz otru akmeņus, no saules lēkta līdz rietam stāvēja vienā un tai pašā vietā pret debesīm paceltām rokām, nemitīgi skaitīdams lūgsnas. Vārdu sakot, visādi pārbaudīja savu pacietību un neaptveramo pašuzupurēšanos, kam piemērus var atrast vienīgi svētajo dzīves stāstos. Tā viņš ilgi — vairākus gadus no vietas mērdēja savu miesu, stiprinādams to vienīgi ar lūgsnu dzīvinošo spēku. Beidzot kādu dienu viņš atnāca uz klosteri un apņēmīgi teica priekšniekam: «Tagad esmu gatavs. Ja dievam labpatiks, es veikšu savu darbu!» Viņa izvēlētais sižets bija Jēzus piedzimšana. Veselu gadu viņš nostrādāja pie tā, neiziedams no savas celles, pārtikdams ar mazu drusku liesas barības, nemitīgi pielūgdams dievu. Pēc gada glezna bija gatava. Tas patiesi bija krāsu brīnums. Jāteic, ka ne brāļiem, ne priekšniekam nebija lielas jēgas glezniecībā, taču visus pārsteidza figūru neparastais svētums. Dievišķās pazemības un lēnprātības izteiksme sejā visušķīstajai mātei, kura bija noliekusies pār bērnu, dziļais saprāts dievišķā mazuļa acis, kuras it kā kaut ko saskatīja tālē, svinīgais klusums, kādu ieturēja no dievišķā brīnuma pārsteigtie, pie viņa kājām nokritušie austrumu zemes gudrie, un, beidzot, svētais, neizsakāmais klusums, kas apņēmis visu gleznu, — tas viss pauda tādu saskaņotu spēku un varenu skaistumu, ka iespaids bija maģisks. Visi brāļi nokrita uz ceļiem jaunās svētbildes priekšā, un aizkustinātais priekšnieks teica: «Nē, cilvēks nespēj ar cilvēciskas mākslas palīdzību vien uzgleznot tādu gleznu; svētais, augstākais spēks vadījis tavu roku, un debesu svētība ir nolaidusies pār tavu darbu.»
Tobrīd es beidzu mācības Akadēmijā, ieguvu zelta medaļu un kopā ar to priecīgas cerības par ceļojumu uz Itāliju lielāko divdesmitgadīga mākslinieka sapni. Man vienīgi atlika atvadīties no tēva, no kura biju šķirts jau divpadsmit gadu. Jāatzīstas, pat viņa izskats sen jau bija izzudis no atmiņas. Biju jau šo to dzirdējis par tēva dzīves skarbo svētumu un laikus iedomājos satikt izdēdējušu vientuļnieku, kam pasaulē viss ir svešs, kas zina tikai savu celli un lūgšanas, kas nonīcis un izžuvis no mūžigā gavēņa un nomodas. Bet cik pārsteigts es biju, kad manā priekšā nostājās skaists, gandrīz dievišķīgs sirmgalvis! Viņa sejā nemanīja panīkuma pēdas: tā laistījās debesu prieka gaismā. Sniegbaltā bārzda un smalkie, gandrīz gaisīgie mati tādi paši sudraboti izklaidus krāšņi krita uz krūtīm no melnā svārka ieloka līdz pašam valgam, kas sajoza viņa trūcīgo mūka apģērbu; taču visvairāk mani pārsteidza vārdi un domas par mākslu, kurus dzirdēju no viņa lūpām un kurus, atzīstos, ilgi glabāšu dvēselē, un no visas sirds vēlos, lai ikviens mans mākslas brālis darītu to pašu.