Tomēr vai tas viss nav pa sapņiem? Vai patiesi tā, par kuras vienu debešķīgo skatienu viņš būtu gatavs atdot dzīvību, kuras mājoklim tuvoties vien viņš uzskatīja par neizsakāmu svētlaimi, — vai patiesi tā nupat pret viņu ir tik labvēlīga un uzmanīga? Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm. Viņu neurdīja nekādas zemiskas domas; viņu nekarsēja zemes kaislību liesma, nē, šai brīdī viņš bija tīrs un nevainīgs kā šķīsts jauneklis, kurš apjauš tikai nenoteiktas ilgas pēc garīgas mīlas. Un tas, kas samaitātā cilvēkā uzurdītu pārdrošas tieksmes, tas, gluži otrādi, viņā vēl vairāk tās svētīja. Sī uzticība, ko viņam izrādīja vājā, daiļā būtne, šī uzticība saistīja viņu ar bruņnieciskas stingrības solījumu, solījumu verdziski pildīt visas viņas pavēles. Viņš vēlējās vienīgi, kaut šīs pavēles būtu jo sarežģītas un grūti izpildāmas, lai tad steigtos visu pārvarēt ar lielāku spēku piepūli. Viņš nešaubījās, ka slepens un svarīgs notikums spiedis svešinieci viņam uzticēties; ka droši vien no viņa prasīs ievērojamus pakalpojumus, un viņš juta sevī spēku un apņēmību uz visu ko.
Kāpnes vijās augšup — un reizē ar tām vijās viņa nerimstošie sapņi. «Ejiet uzmanīgāk!» kā arfa noskanēja balss un lika viņam no jauna nodrebēt. Ceturtā stāva tumšajā augstumā svešiniece pieklauvēja pie durvīm; tās atvērās, un viņi kopā iegāja. Diezgan glīta izskata sieviete viņus sagaidīja ar sveci rokā, bet tik dīvaini un nekaunīgi paskatījās uz Piskarevu, ka viņš neviļus nolaida acis. Viņi iegāja istabā. Kaktos viņš ieraudzīja trīs sievietes. Viena lika kārtis, otra sēdēja pie klavierēm un ar diviem pirkstiem spēlēja kaut ko nožēlojami līdzīgu senai polonēzei, trešā sēdēja pie spoguļa, sukādama ar ķemmi savus garos matus, un nemaz nedomāja mest mieru, svešam cilvēkam ienākot. Te valdīja neglīta nekārtība, kuru var sastapt tikai neprecēta un bezrūpīga cilvēka istabā. Diezgan labās mēbeles sedza putekļi; zirneklis vilka tīklu uz izrotātās dzegas; pa otras istabas neaizvērtajām durvīm spīdēja zābaks ar piesi un mundiera sarkanais apšuvums; neapvaldīti skanēja vīrieša skaļā balss un sievietes smiekli.
Ak dievs, kur viņš ienācis! Sākumā viņš negribēja ticēt un vērīgāk ieskatījās priekšmetos, kas pildīja istabu, taču kailās sienas un logi bez aizkariem nerādīja, ka te mājotu rūpīga saimniece, šo nožēlojamo radījumu novazātās sejas — viena no viņām nosēdās viņam gandrīz deguna priekšā un ņēmās viņu tikpat mierīgi apskatīt kā traipu uz sveša drēbēm — tas viss pārliecināja, ka viņš iegājis tai pretīgajā paspārnē, kur sev mājokli nodibinājusi nožēlojama netiklība, ko radījusi viltus kultūra un galvaspilsētas drausmīgā pārapdzīvotība. Tas ir mājoklis, kur cilvēks nozaimojis un apsmējis visu tīro un svēto, kas grezno dzīvi, kur sieviete, šī pasaules skaistule, radības kronis, pārvērtusies dīvainā, divdomīgā būtnē, kur viņa līdz ar dvēseles skaidrību zaudējusi visu sievišķo un riebīgi piesavinājusies vīriešu paņēmienus un nekaunību un kur viņa nav vairs tas vājais, tas jaukais un tik ļoti no mums atšķirīgais radījums. Piskarevs ar pārsteigtām acīm viņu nomērīja no galvas līdz kājām, it kā gribēdams vēl pārliecināties, vai tā ir tā pati būtne, kura tā apbūra un aizrāva Ņevas prospektā. Taču viņa stāvēja tā priekšā tikpat daiļa; viņas mati bija tikpat skaisti; viņas acis vēl joprojām šķita debešķīgas. Viņa bija svaiga — viņai bija tikai septiņpadsmit gadu; varēja redzēt, ka briesmīgā netiklība viņai uzbrukusi nesen, tā nebija vēl paspējusi skart viņas vaigus, tie bija svaigi un viegli aizēnoti ar smalku sārtumu; viņa bija daiļa.