«Es gaidīju tevi, mans dēls,» viņš teica, kad es piegāju, lai viņš svētītu. «Tavā priekšā pavēries ceļš, pa kuru turpmāk ritēs tava dzīve. Tavs ceļš ir skaidrs, nenovērsies no tā. Tev ir talants; talants ir dieva visdārgākā dāvana — nepazudini to! Izpēti, iepazīsti visu, ko redzi, pakļauj visu otai, taču visā proti atrast iekšēju domu un visvairāk centies saprast radības augsto noslēpumu. Svētīts ir izredzētais, kas to apguvis. Tādam nav zemu priekšmetu dabā. Niecīgajā mākslinieks jaunradltājs ir tikpat liels kā lielā; nicināmajā viņam nav nicinājuma, jo tajā neredzami vīd daiļā radītāja dvēsele un nicināmais jau ieguvis diženu izteiksmi, tāpēc ka gājis caur viņa dvēseles šķīstītavu. Dievišķo debesu paradīzi cilvēks var nomanīt mākslā, un tāpēc vien tā ir par visu augstāka. Un, tā kā svinīgais miers ir augstāks par katru pasaulīgo zūdlšanos, radīšana ir augstāka par postīšanu; tā kā tikai vienas skaidras dvēseles eņģelis ir augstāks par visiem sātana neskaitāmajiem spēkiem un lepnajām kaislībām, tad visu augstāks pasaulē ir tas, ko veido māksla. Tai visu ziedo un kvēli iemīli! Nevis ar kvēli, kas izdveš zemu iekāri, bet ar klusu debess kaisli; bez tās cilvēks nespēj pacelties no zemes un nevar sniegt mierinājuma brīnišķīgās skaņas. Jo visa nomierinājumam un samierinājumam pasaulē nolaižas mākslas augstais veidojums. Tas nevar ieviest dvēselē kurnēšanu, bet gan ar skanošu lūgsnu mūžīgi tiecas uz dievu. Bet ir brīži, tumši brīži…»
Viņš apklusa, un es pamanīju, ka pēkšņi apmiglojas viņa gaišā seja, it kā tai uzpeldējis acumirklīgs mākonis.
«Ir manā dzīvē kāds notikums,» viņš teica. «Līdz šim nesaprotu, kas bija tas dīvainais vīrs, kura portretu es zīmēju. Tā patiesi bija elles parādība. Zinu, pasaule noliedz velna eksistenci, un tāpēc nerunāšu par to. Vienīgi teikšu, ka es ar riebumu to gleznoju un tobrīd nejutu nekādu mīlestību uz savu darbu. Gribēju sevi ar varu pakļaut un bezjūtīgi, visu noslāpējis, būt uzticīgs dabai. Tas nebija mākslas darbs, un tāpēc jūtas, kas visus aptver, to skatot, ir jau dumpīgas, uzbudinošas jūtas— tās nav mākslinieka jūtas, jo mākslinieks arī satraukumā izstaro mieru. Man stāstīja, ka šis portrets ejot no rokas rokā un viešot nomācošu sajūtu, izraisot māksliniekā skaudību, drūmu naidu pret brāli, niknas alkas vajāt un apspiest citus. Lai tevi visuaugstais sarga no šīm kaislībām! Nav par tām drausmīgāku. Labāk paciest iespējamo vajāšanas rūgtumu nekā kādam nodarīt kaut niecīgu vainu. Glāb savu dvēseles skaidrību!
Kam ir dots talants, tam dvēselē jābūt par visu skaidrākam. Kādam citam piedos daudz ko, bet viņam nepiedos. Ja cilvēkam, kas iznācis no mājas gaišās svētku drānās, ritenis uzšļakstīs tikai vienu dubļu traipu, to tūliņ ielenks visi ļaudis, rādīs uz viņu ar pirkstiem un spriedelēs par to, ka viņš ir netirigs, turpretī tie paši ļaudis nepamana daudz traipu citiem garāmgājējiem, kas ģērbušies darbdienas drēbēs. Jo uz darbdienas drēbēm traipi nav pamanāmi.»
Viņš mani svētīja un apskāva. Nekad mūžā neesmu bijis tik augsti pacelts. Svētlaimīgi — vairāk nekā ar dēla jūtām es piekļāvos pie viņa krūtīm un noskūpstīju viņa sudrabainos, izrisušos matus. Asara pamirdzēja viņa acīs.
«Izpildi, mans dēls, vienu manu lūgumu,» viņš teica atvadoties. «Varbūt tev gadīsies kaut kur ieraudzīt šo portretu, par kuru tev stāstīju. Tu uzreiz to pazīsi pēc neparastajām acīm un acu nedabiskās izteiksmes; par katru cenu iznīcini šo portretu …»
Spriediet paši, vai es varēju nezvērēt, ka izpildīšu šādu lūgumu. Veselu piecpadsmit gadu laikā man nav gadījies sastapt neko tādu, kas kaut mazliet atgādinātu to portretu, ko aprakstīja mans tēvs, kad uzreiz šeit ūtrupē…
Te mākslinieks, nepateicis līdz galam, pavērsa acis uz sienu nolūkā vēlreiz paskatīties uz portretu. To pašu kustību acumirklī izdarīja visi, meklējot ar acīm neparasto portretu. Taču, par lieliem brīnumiem, tā vairs nebija pie sienas. Neskaidra murdoņa un troksnis pārskrēja pār baru, un pēc tam skaidri atskanēja vārdi: «Nozagts!» Kāds jau bija paspējis to noraut, izmantodams uzmanību, ar kādu ļaudis klausījās nostāstu. Ilgi visi klātesošie brīnījās, nezinādami, vai viņi patiesi redzējuši šīs neparastās acis vai arī tā bijusi vīzija, kas noplaiksnijusies viņiem priekš acīm, kas piepūlētas, ilgi aplūkojot vecas gleznas.
1842
šinelis
Departamentā, kas pārzināja . . . taču labāk neminēt, kādā īsti departamentā. Nav nekā negantāka par visāda veida departamentiem, pulkiem, kancelejām un, vārdu sakot, visāda veida ierēdņu kārtas ļaudīm. Tagad jau kurš katrs uzskata, ka viņa personā tiek aizvainota visa sabiedrība. Stāsta, ka visai nesen no kāda — neatceros, kuras pilsētas, — apriņķa policijas priekšnieka ienācis lūgums, kurā viņš skaidri izklāsta, ka valdīšanas nolikumi iet postā un ka viņa svētais vārds top nelietīgi velti valkāts. Par pierādījumu viņš lūgumam pievienojis jo biezu nez kāda romantiska sacerējuma sējumu, kurā ik pēc desmit lappusēm parādās apriņķa policijas priekšnieks— vietumis pat pilnīgi iereibušā stāvoklī. Tātad, lai izvairītos no dažādām nepatikšanām, departamentu, par kuru būs runa, labāk dēvēsim par kādu departamentu. Tātad kādā departamentā kalpoja kāds ierēdnis, nevar teikt, ka ļoti ievērojams ierēdnis, pamaza auguma, mazliet bakurētains, mazliet
pasarkans, pēc izskata pat tā kā mazliet tuvredzīgs, ar nelielu plikumu virs pieres, ar grumbām ap vaigiem un tādu sejas krāsu, ko mēdz apzīmēt par hemoroidālu… Ko lai dara! Vainīgs Pēterburgas klimats. Pēc dienesta pakāpes (jo pie mums vispirms jāmin dienesta pakāpe) viņš bija tas, ko dēvē par mūžīgo titulārpadomnieku, par kuru, kā zināms, līdz apnikumam zobojušies un ņirgājušies dažādi rakstnieki, kuriem piemīt slavējamais paradums uzkrist tiem, kas nevar atkosties. Ierēdņa uzvārds bija Bašmačkins. Jau no paša vārda redzams, ka tas savā laikā cēlies no kurpes1 ; taču, kad, kurā laikā un kādā veidā tas cēlies no kurpes, par to nekas nav zināms. Ir tēvs, ir vectēvs un pat svainis, un itin visi Bašmačkini valkāja zābakus, kuriem tikai reizes trīs gadā piesita jaunas pazoles. Vārds viņam bija Akakijs Akakijevičs. Varbūt lasītājam tas liksies mazliet dīvains un sameklēts, taču varu apgalvot, ka to nepavisam nemeklēja, bet paši par sevi sagadījās tādi apstākļi, ka nekādi nebija iespējams dot citu vārdu, un tas notika, redziet, tā: piedzima Akakijs Akakijevičs naktī, ja vien atmiņa mani neviļ, uz 23. martu. Nelaiķe māmiņa, ierēdņa sieva un ļoti krietna sieviete, kā pieņemts, gatavojās bērnu nokristīt. Māmiņa vēl gulēja gultā iepretim durvīm, un pa labi roki stāvēja kūms, pārlieku jauks cilvēks, Ivans Ivanovičs Jeroškins, kas kalpoja senātā par galda priekšnieku, un kūma, iecirkņa oficiera sieva, neparasti tikumīga sieviete, Arina Semjonovna Belobruškova. Nedēļniecei ieteica pēc sirds patikšanas izvēlēties kādu no trim vārdiem — Mokija, Sosija vai arī nosaukt bērnu svētā mocekļa Hozdazata vārdā. «Nē,» nelaiķe nodomāja, «šie vārdi visi tādi vien, ka ne šis ne tas.» Lai viņai iztaptu, atšķīra kalendāru citā vietā; tur atkal bija trīs vārdi: Trifilijs, Dula un Varahasijs. «Tīrā sodība,» vecā sieva noteica, «kas tie par vārdiem, nudien, savu'mūžu tādus neesmu dzirdējusi! Bijis nu vēl Varadats vai Varuhs, bet, skat, — Trifilijs un Varahasijs.» Pāršķīra vēl lappusi — tur lasāms: Pavsikahijs un Vahti- sijs. «Nu, es jau gan samanu,» vecā sieva sacīja, «acīmredzot tāds viņa liktenis. Ja jau tā, lai tad labāk saucas tāpat kā viņa tēvs. Tēvs bija Akakijs, lai tad arī dēls būtu Akakijs.» Tā arī radās Akakijs Akakijevičs. Bērnu nokristīja, pie tam viņš sāka raudāt un tā izvaikstīja seju, it kā nojaustu, ka būs titulārpa- domnieks. Redzat, tā tas viss notika. Mēs to pastāstījām tālab, lai lasītājs varētu pats pārliecināties, ka tas viss notika aiz pilnīgas nepieciešamības un dot citu vārdu nekādi nebija iespējams. Kad un kurā laikā viņš iestājies departamentā un kas