' Bauimak fkriev.) — kurpe.
viņu tur iekārtojis, to neviens vairs nevarēja atcerēties. Lai cik mainījās direktoru un visādu priekšnieku, viņu allaž redzēja vienā un tai pašā vieta, tai pašā stāvoklī, tai pašā amatā, tai pašā rakstu darbu ierēdņa postenī, tā ka vēlāk radās pārliecība, ka viņš acīmredzot tā jau nācis pasaulē pilnīgi gatavs — vic- mundieri un ar pliku pauri. Departamentā viņam neizrādīja nekādu cieņu. Durvju sargi ne tik vien nepiecēlās kājās, kad viņš gāja garām, bet pat neskatījās uz viņu, it kā caur pieņemamo istabu būtu lidojusi gluži parasta muša. Priekšnieki pret viņu izturējās tā vien kā salti un despotiski. Sāds tāds galda priekšnieka palīgs ar grūšanu pagrūda viņam zem deguna papīrus, nepateicis pat «pārrakstiet» vai arī «redziet, te ir jauks, interesants rakstiņš», vai vēl kaut ko patīkamu, kā to mēdz darīt pieklājīgās darbavietās. Un viņš ņēma, paskatījies tikai uz papīru, pat nepalūkojies, kas viņam to noliek priekšā un vai tam maz ir šādas tiesības. Viņš ņēma un tūliņ uz vietas ķērās pie rakstīšanas. Jaunie ierēdņi zobojās un trina mēles gar viņu kā vien mācēdami, ar visu savu kancelejisko asprātību, turpat, viņam klāt esot, melsa par viņu dažādus izdomātus niekus, par viņa saimnieci, septiņdesmit gadus vecu veceni, stāstīja, ka ta viņu sitot, taujāja, kad viņiem būšot kāzas, bārstīja viņam uz galvas papīra plūksnas, teikdami, ka tas esot sniegs. Taču Akakijs Akakijevičs uz to neatbildēja ne pušplēsta vārda, it kā neviena tur nebūtu; tas pat nekādi neietekmēja viņa darbošanos: ar visām šīm apnicīgajām valodām viņš vēl nebija pieļāvis rakstā nevienu kļūdu. Tikai, ja nu joks kļuva pārlieku neciešams — kad viņam grūstīja elkoni, traucēdami darīt darāmo, — viņš palaikam izteica: «Lieciet jel mani mierā — kāpēc jūs man darāt pāri?» Un kaut kas dīvains ieskanējās šais vārdos un balsī, kādā tie tika teikti. Tanī jaudās kaut kas tāds, kas tik ļoti raisīja žēlumu, ka viens jauns cil- ēks, kas nesen bija iestājies darbā un pēc citu priekšzīmes atļāvies par viņu pasmieties, pēkšņi kā dzelts aprāvās, un kopš šā laika tam viss it kā pārvērtās un parādījās citā gaismā. Kaut kāds pārdabisks spēkp atgrūda viņu no biedriem, ar kuriem viņš bija iepazinies, uzskatīdams tos par pieklājīgiem augstāko aprindu ļaudīm. Un vēl ilgi pēc tam pašos jautrākajos brīžos viņš pēkšņi šķita redzam maza auguma ierēdnīti ar plikumiņu virs pieres, ar aizkustinošajiem vārdiem «lieciet jel mani mierā — kāpēc jūs man darāt pāri» — un šais aizkustinošajos vārdos skanēja citi vārdi: «Es esmu tavs brālis.» Un nabaga jaunais cilvēks piesedza ar roku acis un vēlāk daudzkārt savā mūžā nodrebēja, redzēdams, cik daudz cilvēkā mīt necilvēcības, cik daudz negantas rupjības slēpjas izsmalcinātajā un izglītotajā labāko aprindu uzvedīgumā un — ak dievs! — pat tai cilvēkā, ko sabiedrībā atzīst par cildenu un godīgu.
Diez vai vēl kur varētu sameklēt cilvēku, kas tik ļoti būtu nodevies savam amatam. Vēl vairāk: viņš kalpoja dedzīgi, nē, viņš kalpoja ar milestību. Tur, šai pārrakstīšanā, viņam aino- jās kaut kāda daudzveidīga un tīkama pasaule. Tīksme plaiksnījās viņa sejā; daži burti bija viņa mīluļi, un, nonācis pie tiem, viņš it kā pārvērtās: gan klusu smējās, gan mirkšķināja acīm, gan piepalīdzēja ar lūpām, tā ka viņa sejā, šķiet, varēja izlasīt ikkatru burtu, ko uz papīra vilka viņa spalva. Ja samērīgi ar viņa centību viņam izsniegtu apbalvojumus, tad viņš, sev pašam par brīnumu, būtu varbūt ieticis pat valsts padomniekos; taču viņš, kā izteicās asprāši, viņa biedri, bija izkalpojis tikai cilpiņu pogcaurumā un iedzīvojies krustu sāpēs. Nevar tomēr sacīt, ka viņam netiktu veltīta gluži nekāda uzmanība. Kāds direktors, būdams labs cilvēks un vēlēdamies viņu atalgot par ilgo kalpošanu, pavēlēja dot viņam kaut ko svarīgāku nekā parastā pārrakstīšana; proti, no jau izlemtas' lietas viņam lika izgatavot iesniegumu kādai citai iestādei; vajadzēja tikai pārgrozīt uzrakstu titullapā un vietumis pārmainīt darbības vārdus no pirmās uz trešo personu. Tas viņam sagādāja tādu piepūli, ka viņš pilnīgi nosvīda, berzēja pieri un pēdīgi pateica: «Nē, labāk jau dodiet man kaut ko pārrakstīt!» Kopš tās reizes viņu atstāja uz visiem laikiem pie pārrakstīšanas. Ārpus šās pārrakstīšanas, šķiet, viņam nekas neeksistēja. Par savām drēbēm viņš nemaz nebēdāja: vicmundieris viņam nebija vairs zaļš, bet tādā kā rūsgani palsā krāsā. Apkaklīte šauriņa, zema, tā ka viņa kakls, kaut arī nebija nekāds garais, izslējies pāri apkaklītei, izskatījās neparasti garš — kā tiem ģipša kaķēniem ar grozāmām galvām, kurus veseliem desmitiem nēsā apkārt krievu ārzemnieki. Un allaž viņa vicmundierim bija kaut kas pielipis: vai nu siena šķipsniņa, vai kāds diega galiņš; turklāt viņam piemita īpaša māka, ejot pa ielu, pakļūt zem loga tieši tobrīd, kad pa to meta laukā visādu drazu, un tāpēc viņš mūždien aiznesa uz savas platmales meloņu un arbūzu mizas un citus tādus krikumus. Ne reizi mūžā viņš nebija pievērsis uzmanību tam, kas diendienā notiek uz ielas un uz ko, zināms, arvien palūkosies viņa amata brālis, jaunais ierēdnis, kura ņiprā skatiena vērīgumam nepaslīdēs garām pat tas, ja otrpus ietves kādam atirusi bikšu saitīte, kas vienmēr izraisa viņa sejā viltīgu smīnu.