Taču Akakijs Akakijevičs, ja arī skatījās uz ko, tad visur redzēja savas tīrās, līdzenā rokrakstā rūpīgi uzrakstītās rindiņas, un varbūt tikai, ja nez kur gadījies zirga purns uzgula
viņam uz pleca un no nāsīm uzpūta viņa vaigam vēja šalti,— tikai tad viņš pamanīja, ka atrodas nevis rindiņas vidū, bet drīzāk gan ielas vidū. Pārnācis mājās, viņš tūda| sēdās pie galda, uz ātru roku strēba savus kāpostus un ēda vērša gaļas gabalu ar sīpoliem, nepavisam nemanīdams, kā tie garšo, ēda to visu kopā ar mušām un ar visu, ko dievs tobrīd uzsūtīja. Pamanījis, ka vēders sāk uzpūsties, cēlās no galda, salūkoja tintes pudelīti un sāka pārrakstīt līdzpaņemtos papīrus. Ja turpretim tādu negadījās, viņš tīšuprāt — tīra prieka pēc izgatavoja norakstu sev pašam, it īpaši, ja papīrs bija izcils ne jau ar savu stila daiļumu, bet ar to, ka adresēts kādai jaunai vai svarīgai personai.
Pat tais stundās, kad pilnīgi apdziest Pēterburgas pelēkās debesis un visi ierēdņu ļaudis paēduši pusdienas, kā kurš varēdams, saskaņā ar saņemamo algu un paša iegribu, kad visi jau atpūtušies pēc spalvu čirkstināšanas departamentā, pēc skraidīšanas, pēc saviem un citu nepieciešamajiem darbiem un visa ko labprātīgi un pat vairāk, nekā vajadzīgs, uzņemas nerimtīgais cilvēks, kad ierēdņi steidz atlikušo laiku veltīt baudai: kas mundrāks, traucas uz teātri, dažs iziet uz ielas pakavēt laiku, vērojot šādas tādas sieviešu cepureles, cits dodas uz viesībām šķiest vaļas brīdi komplimentos kādai glītai meičai, nelielās ierēdņu saimes zvaigznei, dažs cits — un tas gadās visbiežāk — vienkārši iegriežas pie sava darbabiedra ceturtajā vai trešajā stāvā divās nelielās istabiņās ar priekšnamu un virtuvi un zināmām pretenzijām uz modernu iekārtojumu, ar lampu vai citu kādu lietiņu, kas maksājusi daudzus upurus, atteikšanos no pusdienām, no izpriecām; īsi sakot, pat tai laikā, kad visi ierēdņi izklīst pa savu paziņu mazajiem dzīvoklīšiem sa- spēlēt ātrā vista partiju, iedzerdami pa malkam no tējas glāzes, piekožot lētus sausiņus, vilkdami dūmu no gariem čubukiem, kārtis dalot, stāstīdami dažu labu tenku, kas ievazāta no augstākās sabiedrības, no kuras krievu cilvēks nekad un nekādos apstākļos nespēj atteikties, vai pat, ja nav ko runāt, lieku reizi pārstāstīdami mūžīgo anekdoti par komandantu, kuram atnākuši ziņot, ka Falkonē monumenta zirgam nocirsta aste, — vārdu sakot, pat tad, kad ikviens rauga izklaidēties, Akakijs Akakijevičs nenodevās nekādām izpriecām. Neviens nevarēja sacit, ka būtu viņu kādreiz redzējis kādās viesībās. Izrakstījies pēc sirds patikšanas, viņš likās gulēt, jau iepriekš smaidīdams, domājot par rītdienu: ko gan dievs dos pārrakstīt rīt? Tā mierīgi ritēja dzīve cilvēkam, kas, saņemdams četri simti rubļu algas, prata būt apmierināts ar savu likteni, un būtu varbūt aizritējusi līdz sirmam vecumam, ja nebijis dažādu likstu, kas pakaisītas dzīves ceļā ne tikai titulārpadomniekiem vien, bet pat slepenpadomniekiem, īsteniem un galma, un visvisādiem citiem padomniekiem, pat tiem, kuri nevienam padomus nedod un paši ne no viena tos nepieņem.
Pēterburgā ir kāds spēcīgs ienaidnieks visiem, kas saņem četri simti rubļu algas gadā vai aptuveni tik daudz. Šis ienaidnieks nav neviens cits kā mūsu ziemeļu sals, kaut gan, starp citu, mēdz arī apgalvot, ka tas esot ļoti veselīgs. Ap pulksten deviņiem no rīta, tieši tai stundā, kad ielas pildās ar ierēdņiem, kas dodas uz departamentu, tas sāk dalīt tik stiprus un dzēlīgus knipjus pa visiem deguniem bez izšķirības, ka nabaga ierēdņi tiešām nezina, kur tos grūst. Šai laikā, kad pat tiem, kas ieņem augstākus amatus, sals kniebj pierē, tā ka asaras sprāgst no acīm, nabaga titulārpadomnieki dažkārt ir gluži neaizsargāti. Vienīgais glābiņš ir — izdilušajā šinelītī cik iespējams ātrāk noskriet piecas sešas iel is un tad krietni pamīņāties šveicara istabiņā, līdz atkusis visas pa ceļam sasalušās spējas un dotumi amata pienākumu veikšanai. Akakijs Akakijevičs kopš kāda laika sāka manīt, ka viņam tā kā sevišķi stipri svilina muguru un plecu, kaut gan viņš centās iespējami ātri noskriet vajadzīgo ceļa gabalu. Pēdīgi viņš iedomājās, vai tikai vaina nebūšot šinelī. Mājās to labi aplūkojis, viņš atklāja, ka divās trijās vietās, proti, uz muguras un pleciem, tas izdilis kā siets, vadmala tiktāl sadrimējusi, ka spīd cauri, un odere izšķīdusi. Jāzina, ka arī Akakija Akakijeviča šinelis bija ierēdņu zobgalības priekšmets; to pat neapzīmēja vairs ar cēlo šineļa vārdu, bet bija iedēvējuši par kapotu. Patiesībā tas bija kaut kā dīvaini ierīkots: apkakle tam gadu no gada saruka mazāka un mazāka, jo tika izlietota citu tā daļu pielāpīšanai. Lāpījums neliecināja par drēbnieka māku un bija iznācis tiešām kumurains un neglīts. Noskaidrojis, kas par vainu, Akakijs Akakijevičs nolēma, ka šinelis būs jāaiznes pie drēbnieka Petroviča, kas dzīvoja kaut kur ceturtajā stāvā pa sētspuses kāpnēm un, kaut arī bija vienacis un viscaur bakurētainu seju, diezgan sekmīgi laboja gan ierēdņu, gan arī visādas citas bikses un frakas, protams, kad pats bija skaidrā prātā un tam galvā neperinājās kādi citi nodomi. Par šo drēbnieku, protams, nebūtu daudz ko runāt, taču, tā kā ir pieņemts, ka stāstā jebkuras personas raksturam jābūt pilnīgi skaidri ie/.īmētam, tad, neko darīt, dodiet vien šurp arī Petroviču. Agrāk viņu sauca vienkārši par Grigoriju un viņš bija kāda lielkunga dzimtcilvēks; par Petroviču viņš sāka saukties kopš tā laika, kad bija saņēmis brīvlaišanas grāmatu un pasācis diezgan stipri iedzert pa visādiem svētkiem, vispirms pa lieliem, bet vēlāk jau bez jebkādas izšķirības pa visiem baznīcas svētkiem, kas vien kalendārā atzīmēti ar krustiņu. Sai ziņā viņš palika uzticīgs tēvu tēvu paražām un strīdos ar sievu saukāja viņu par pasaulīgu sievieti un vācieti. Tā kā jau ieminējāmies par sievu, tad vajadzēs ari par viņu pateikt pāris vārdu; diemžēl par viņu nekas liels nav zināms, varbūt tikai tik daudz, ka Petrovičam ir sieva, valkā pat aubi, nevis lakatiņu; taču ar skaistumu, šķiet, viņa nevarēja lepoties; sastopot viņu cejā, vienīgi gvardes zaldāti mēdza ielūkoties viņai zem aubes, noskurinājuši ūsas un palaiduši kaut kādu īpašu izsaucienu.