Iedams augšā pa kāpnēm, kas veda uz Petroviča dzīvokli un — teiksim vien patiesību — bija caur un cauri iesvaidītas ar ūdeni, samazgām un piesātinātas ar to sīvo smaku, kas kož acīs un, kā zināms, sīksti turas visās Pēterburgas namu sētspuses kāpnēs, iedams augšā pa šīm kāpnēm, Akakijs Akakijevičs sāka jau pārdomāt, cik gan PetroVičs prasīs, un klusībā noņēmās nedot vairāk par diviem rubļiem. Durvis bija vaļā, jo saimniece, cepdama sazin kādu zivi, bija pielaidusi virtuvi tik pilnu dūmiem, ka pat tarakāni vairs nebija saredzami. Akakijs Akakijevičs izgāja cauri virtuvei, pašas saimnieces nepamanits, un pēdīgi nonāca istabā, kur ieraudzīja Petroviču, kas sēdēja uz plata, nekrāsota koka galda, sakrustojis sev apakšā kājas tīri kā turku pašā. Kājas, kā parasti, drēbniekiem sēžot pie darba, bija basas. Vispirms dūrās acīs lielais pirksts, ko Akakijs Akakijevičs labi pazina, ar tādu kā sakropļotu nagu, kas bija biezs un ciets kā bruņurupuča bruņas. Kaklā Petrovičam karājās zīda un citu diegu šķetere un uz ceļiem bija izplāts kāds pagalam nonēsāts apģērba gabals. Viņš jau labu brīdi vēra diegu adatā, nevarēja trāpīt un tāpēc gaužām sirdījās uz tumsu un pat uz pašu pavedienu, pusbalsī pukodamies: «Nelien, negantnieks! Nomocījis tu mani esi, nelietis tāds!» Akakijam Akakijevičam bija nepatīkami, ka ieradies tieši šai brīdi, kad Petrovičs dusmojas: viņam labāk patika Petrovičam kaut ko pasūtīt tādā reizē, kad pēdējais bija mazliet iesviķojies vai, kā mēdza izteikties viņa sieva, — «pielējies sīvā, vienacis velns!». Tādā stāvoklī Petrovičs parasti ļoti labprāt piekāpās un bija visādi ar mieru, ikreiz pat klanījās un tencināja. Tiesa, pēc tam nāca sieva, gauzdamās, ka vīrs, sak, bijis pilnā un tāpēc lēti paņēmies šūt; taču tad dažkārt piesvied desmitkapeiku — un viss kārtībā. Turpretim pašlaik Petrovičs, likās, bija skaidrā prātā un tāpēc strups, nepiekāpīgs, un tīkoja uzsist velns zina kādu cenu. Akakijs Akakijevičs to uzreiz noskārta un jau gribēja, kā mēdz sacīt, griezt ilksis atpakaļ, taču bija jau par vēlu. Petrovičs ļoti vērīgi piemiedza uz viņu savu vienīgo aci, un Akakijs Akakijevičs neviļus izteica: «Sveiks, Petrovič!» — «Vēlu veselību, cienītais kungs,» atsaucās Petrovičs un pašķielēja uz Akakija Akakijeviča rokām, raudzīdams noskatīt, kāda veida guvumu tas nes.
«Es, rau, pie tevis, Petrovič, tā teikt…» Jāzina, ka Akakijs Akakijevičs mēdza izteikties galvenokārt ar prepozīcijām, adverbiem un, beidzot, ar tādām partikulām, kuras itin neko nenozīmē. Ja turklāt bija kārtojams kas visai grūts, tad viņam piemita paradums teikumu pat nemaz nepabeigt, tā ka ļoti bieži, uzsācis valodu ar vārdiem «tas tiešām pilnīgi, tā teikt…», tālāk vairs netika, pats aizmirsa, domādams, ka jau visu izteicis.
«Kas tad būtu?» Petrovičs apjautājās un tai pašā laikā ar savu vienīgo aci nopētīja visu viņa vicmundieri no apkakles līdz piedurknēm, mugurai, ļipām un pogcaurumiem, kas viss viņam bija labi pazīstams, jo bija viņa paša roku darbs. Tāds jau drēbniekiem paradums: tas ir pirmais, ko viņi satiekoties mēdz darīt.
«Tad es, rau, Petrovič, tā teikt… šinelis, sacīt, vadmala … vai redzi, visās citās vietās pavisam stipra, mazlietiņ pieputējusi gan, un liekas, ka vai būtu veca, bet nemaz nav veca, tikai, rau, vienā vietā mazliet, tā teikt… uz muguras un vēl, rau, uz viena pleca mazliet padilusi, un, rau, uz tā pleca mazlietiņ — redzi, tas arī viss. Un darba nav daudz…»