Petrovičs paņēma kapotu un vispirms izklāja to uz galda, ilgi pētīja, nogrozīja galvu un pasniedzās ar roku uz palodzi pēc apaļas tabakdozes ar kaut kāda ģenerāļa ģīmetni — kāda īsti, nav zināms, jo tai vietā, kur vajadzēja atrasties sejai, ar pirkstu bija izbakstīts caurums un pēc tam aizlipināts ar četrstūrainu papīra gabaliņu. Iešņaucis tabaku, Petrovičs izpleta kapotu rokās un aplūkoja pret gaismu, un atkal nogrozīja galvu. Tad viņš pagrieza kapotu ar oderi uz āru un vēlreiz nogrozija galvu, vēlreiz nocēla vāciņu ar ģenerāli, kas bija aizlipināts ar papīriņu, un, ierāvis nāsīs šņaucienu, aiztaisīja un noglabāja tabakdozi un pēdīgi pateica:
«Nē, nevar izlabot: trūcīga garderobe!»
Akakijam Akakijevičam pie šiem vārdiem nodrebēja sirds. «Kāpēc tad nevar, Petrovič?» viņš ierunājās gandrīz lūdzošā bērna balsi. «Tik vien kā uz pleciem padilis, tev tak ir kaut kādas lupatiņas…»
«Lupatiņas jau nu tad varētu sameklēt, lupatiņas atradīsies,» Petrovičs sacīja, «bet uzšūt nevar: pagalam satrupējusi būšana, piedursi adatu — raugi, šis jau šķīst laukā.»
«Lai šķīst, tu tūdaļ ielāpiņu virsū!»
«Tad nav jau uz kā to ielāpiņu likt, nav šim pie kā turēties, pārlieku nodzīts. Tik tā slava, kā vadmala, bet papūtīs vējš, tā ir izkūpēs.»
«Nu, ta jel piestiprini! Kā tad tā, patiešām, tā teikt…»
«Nē,» Petrovičs palika pie sava, «tur nekas nav darāms. Galīgi saputējusi būšana. Tad jau labāk, kolīdz uznāks auksts ziemas laiks, iztaisiet no tā sev kājautus, tāpēc ka no zeķes nav nekāda siltuma. Tās vācieši izdomājuši, lai sev vairāk naudas pagrābtu (Petrovičs labprāt pie izdevības uzknāba vāciešiem); bet šineli jau nu, redzams, jums vajadzēs šūdināt jaunu.»
Pie vārda «jaunu» Akakijam Akakijevičam acis aizmiglojās — un viss, kas vien bija istabā, tā ir sagriezās vienā jūklī. Skaidri viņš redzēja vienīgi ģenerāli ar aizlipināto seju uz Petroviča tabakdozes vāciņa. «Kā tad tā — jaunu?» viņš izdabūja aizvien vēl kā pa miegam. «Man taču tādai vajadzībai pat naudas nav.»
«Jā gan, jaunu,» Petrovičs nežēlīgā mierā atkārtoja.
«Nu, bet, ja nāktos jaunu, ko tad viņš, tā teikt…»
«Tas ir, cik maksās?»
«Jā.»
«Savi trīs pussimtiņi apmēram būs jāizliek,» sacīja Petrovičs un svarīgi saknieba lūpas. Viņam ļoti patika stipri efekti, patika piepeši šā vai tā cilvēku pilnīgi samulsināt un tad pašķielēt, kādu seju samulsinātais pēc tādiem vārdiem rādīs.
«Pusotra simta rubļu par šineli!» nabaga Akakijs Akakijevičs iekliedzās, iekliedzās varbūt pirmo reizi mūžā, jo viņam piemita īpatnība allaž runāt klusā balsī.
«Jā gan, cienītais,» Petrovičs apstiprināja, «un kāds nu vēl šinelis. Ja liek caunādas apkakli un uzlaiž kapuci ar zīda oderi, tad ir pāri diviem simtiem sanāks.»
«Petrovič, esi tik labs,» Akakijs Akakijevičs lūdzošā balsī runāja, nedzirdēdams un necenzdamies dzirdēt Petroviča teiktos vārdus un visus viņa efektus, «kaut kā pielabo, lai cik necik turētos!»
«Nē, nē, tad būs tā: gan darbs izniekots, gan nauda kā zemē nosviesta,» Petrovičs atvairīja, un Akakijs Akakijevičs pēc tādiem vārdiem aizgāja pilnīgi iznīcināts. Bet Petrovičs pēc viņa aiziešanas vēl ilgi stāvēja, svarīgi sakniebis lūpas, un neķērās pie darba, apmierināts, ka ir sevi nav pazeminājis, ir drēbnieka mā'islu nav licis kaunā.
Izgājis uz ielas, Akakijs Akakijevičs jutās kā apmāts. «Tad šitenāda, sacīt, tā lieta,» viņš savā nodabā murmināja. «Es, nudien, pat nedomāju, ka tas iznāks, tā teikt…»— un tad, brītiņu klusējis, piebilda: «Tad redz, kā! Pēdīgi, skat, kas iznāca, bet es tik tiešām ne iedomāties nevarēju, ka tas būtu tā.» Siem vārdiem atkal sekoja ilga klusēšana, un tad viņš atsāka: «Tad tā gan! Redz, kāds, patiešām nekādi negaidits, tā teikt… to nu nekādi… šitādu te apstākli!» To izteicis, viņš negāja vis uz mājām, bet, pats to neapzinādamies, devās pavisam pretējā virzienā. Ceļā viņu aizķēra ar savu netīro sānu skursteņslauķis un notriepa viņam visu plecu melnu; vesela cepure kaļķu sabira viņam virsū no kāda jaunceļama nama augšas. Viņš nekā no tā nemanīja un jau pēc tam, uzgrūdies sardzes policistam, kas, pieslējis līdzās savu āvu, no radziņa kratīja uz tulznainās dūres tabaku, mazliet attapās un arī tikai tāpēc, ka policists uzsauca: «Ko lien taisni pašā ģīmī, ar tritivāru tev nepietiek?» Tas lika viņam palūkoties apkārt un griezt soļus uz mājas pusi. Tikai te viņš sāka sakopot domas, skaidri un īstā gaismā ieraudzīja savu stāvokli, sāka aprunāties ar sevi ne vairs aprauti, bet prātīgi un vaļsirdīgi kā ar saprātīgu draugu, ar kuru var pārrunāt to, kas sirdij vistuvāks. «Nu nē,» Akakijs Akakijevičs sacīja, «tagad ar Petroviču nav ko runāt: viņš pašlaik, tā teikt. .. sieva, redzams, būs viņu iekaustījusi. Es labāk aiziešu pie viņa svētdienas rītā: pēc sestdienas vakara viņš šķielēs, būs nomiegojies, tā ka viņam vajadzēs paģiras lāpīt, bet sieva naudu nedos, tai brīdī es viņam desmitkapei- ciņu rokā un tā, viņš tad būs pielaidīgāks un šineli tad, tā teikt. . .» Tā Akakijs Akakijevičs pats savā prātā nosprieda, sadrošināja sevi un nogaidīja pirmo svētdienu, un, iztālēm noskatījis, ka Petroviča sieva nez kur aiziet no mājām, devās taisni vien pie viņa. Petrovičs tiešām pēc sestdienas stipri vien šķielēja, galvu turēja nokārtu un bija pagalam nomiegojies, taču ar visu to, līdzko uzzināja atnācēja vajadzību, tīri vai nelabais viņam piegrūda. «Nevar,» viņš pateica, «pasūtiet jaunu.» Te nu Akakijs Akakijevičs iespieda viņam saujā desmitkapei- ciņu. «Tencinu, cienītais, iestiprināšos maķenītiņ uz jūsu veselību,» Petrovičs sacīja, «bet par šineli, lūdzami, neraizējieties: nekam derīgam tas vairs neder. Jaunu šineli es jums uzšūšu godam, pie tā tad arī paliksim.»