Akakijs Akakijevičs vēl raudzīja tā kā iebilst par lāpīšanu, bet Petrovičs likās to nedzirdam un turpināja: «Jaunu es jums uzšūšu visādā ziņā, uz to, lūdzami, varat paļauties, pūles netaupīsim. Varēs pat tā kā pašreiz modē — apkakli aiztaisāmu ar sudraba aplikē āķīšiem.»
Te nu Akakijs Akakijevičs atskārta, ka bez jauna šineļa iztikt nevarēs, un dūša viņam pavisam saplaka. Kā tad — patiešām— par ko, par kādu naudu lai to šūdina? Protams, zināmā mērā varētu paļauties uz nākamajos svētkos paredzamo apbalvojumu, taču šī nauda jau sen izvietota un sadalīta uz priekšu. Vajadzēja iegādāties jaunas bikses, samaksāt kurpniekam senu parādu par jaunu galvu pielikšanu veciem zābakstulmiem, turklāt pie šuvējas bija pasūtāmi trīs krekli un pāris gabalu tās veļas, ko rakstos neklājas minēt, vārdu sakot, visa nauda bija cauri, un pat tad, ja direktors būtu tik žēlīgs, ka četrdesmit rubļu vietā piešķirtu četrdesmit piecus vai piecdesmit, tomēr pāri paliks tīrais nieks, kas šineļa kapitālā būs piliens jūrā. Kaut gan, protams, viņš zināja, ka Petrovičam piemīt niķis uzprasīt piepeši velns zina kādu pārlieku augstu cenu, tā ka dažkārt pat sieva nevarēja nociesties, neiesaukusies: «Ko tu, prātu esi izkūkojis, muļķa galva tāds! Citā reizē paņemas strādāt par baltu veiti, bet tagad vai nelabais uzkūdījis prasīt tādu naudu, kādas ir pats nav vērts.» Kaut gan, protams, viņš zināja, ka Petrovičs ņemsies uzšūt arī par astoņdesmit rubļiem; tomēr kur lai rauj tos astoņdesmit rubļus? Pusi nu vēl varētu sagrabināt; puse gan atrastos; varbūt pat mazliet vairāk; bet kur lai ņem otru pusi? … Taču iepriekš lasītājam jāzina, kur radās pirmā puse. Akakijam Akakijevičam bija paradums no katra izdodamā rubļa pa grasim noglabāt nelielā aizslēgtā kastītē ar vāciņā iegrieztu spraudziņu, kur iemest naudu. Pēc katra aizritējuša pusgada viņš revidēja sakrājušos vara naudiņu un apmainīja to pret sudraba sīknaudu. Tā viņš turpināja kopš ilgiem laikiem, un tā pa vairākiem gadiem viņam, izrādījās, bija iekrājusies branga summiņa — vairāk par četrdesmit rubļiem. Tātad puse būtu rokā; taču kur lai ņem otru pusi? Kur lai ņem otrus četrdesmit rubļus? Akakijs Akakijevičs domāja, domāja un nolēma, ka vajadzēs samazināt kārtējos izdevumus kaut vai uz vienu gadu: atteikties pa vakariem no tējas, nededzināt pa vakariem sveci, bet, ja ievajadzēsies ko darīt, iet saimnieces istabā un strādāt pie viņas svecītes; ejot pa ielu, staigāt cik vien iespējams viegli un piesardzīgi pa akmeņiem un flīzēm — gandrīz vai uz pirkstgaliem, lai tik ātri nenodiltu pazoles; cik iespējams retāk dot mazgāšanā veļu un, lai tā nesavalkātos, ikreiz, pārnākot mājās, to novilkt un palikt tikai vienos demi- kotona rīta svārkos, kas ir gaužām veci un paša laika saudzēti. Atklāti sakot, sākumā bija pagrūti pierast pie tādiem ierobežojumiem, taču vēlāk viņš pamazām pierada un iegāja sliedēs; iemanījās pat pa vakariem badoties; toties viņš guva garīgu barību, auklēdams domās savu mūžīgo sapni par nākamo šineli. Kopš šā laika pati viņa eksistence bija kļuvusi it kā pilnīgāka, it kā viņš būtu apprecējies, it kā vēl kāds cilvēks būtu pie viņa, it kā viņš nebūtu viens, bet kāds tīkams mūža draugs būtu devis piekrišanu ar viņu kopā nostaigāt dzīves ceļu, — un šis draugs nebija neviens cits kā tas pats šinelis ar biezu vatējumu, ar stipru, nenovalkājamu oderi. Viņš bija kļuvis tāds kā mundrāks, pat stingrāku raksturu, kā daždien cilvēks, kas jau noteicis un nospraudis sey mērķi. No viņa sejas un rīcības tīri nemanot bija izgaisušas šaubas, nedrošība, vārdu sakot, visas svārstīgās un nenoteiktās iezīmes. Brīžam uguns iekvēlojās viņa acīs un prātā pazibēja vispārgalvīgākās un drosmīgākās domas: un ja nu tiešām liktu caunādas apkakli! Šīs pārdomas bezmaz padarīja viņu izklaidīgu. Reiz, pārrakstot papīrus, viņš tikko neielaida kļūdu, tā ka gandrīz dzirdami iesaucās «vai!» un pārmeta krustu. Katru mēnesi viņš vismaz vienu reizi piestaigāja pie Petroviča apspriesties par šineli, kur labāk pirkt drānu un kādā krāsā, un cik dārgu, un, kaut ari mazliet noraizējies, taču allaž apmierināts atgriezās mājās, pārdomādams, ka reiz taču pienāks laiks, kad to visu varēs nopirkt un šinelis tiks uzšūts. Cerības piepildījās pat ātrāk, nekā viņš bija domājis. Pārspējot visu gaidīto, direktors piešķīra Akakijam Akakijevičam nevis četrdesmit vai četrdesmit piecus, bet veselus sešdesmit rubļus: vai nu viņš nojauta, ka Akakijam Akakijevičam vajadzīgs šinelis, vai ari tā gadījās nejauši, taču ar to radās lieki divdesmit rubļi. Sis apstāklis paātrināja notikuma gaitu. Vēl divi trīs mēneši nelielas pabadošanās — un Akakijam Akakijevičam tiešām sanāca ap astoņdesmit rubļu. Viņa vispār gaužām mierīgā sirds iepukstējās straujāk. Tūliņ pirmajā dienā viņš kopā ar Petroviču devās uz veikaliem. Nopirka virsdrēbi — ļoti labu, un nav brīnums, jo par to bija domāts jau pusgadu iepriekš un retu mēnesi viņi neiegriezās veikalos apjautāties par cenām; toties tagad pats Petrovičs apgalvoja, ka labākas vadmalas nemaz nemēdzot būt. Oderei izraudzījās kalikonu, bet tik labas kvalitātes un izturīgu, ka tas, pēc Petroviča izteikuma, bija vēl labāks par zīdu un pat pēc izskata lepnāks un spīdīgāks. Caunādu nepirka, jo tā patiešām bija dārga, bet tās vietā izvēlējās kaķādiņu, vislabāko, kāda vien veikalā bija, kaķādiņu, ko iztālēm droši varēja noturēt par caunādu. Petrovičs pie šineļa nostrādāja pavisam divas nedēļas, jo iznāca daudz, ko vatēt, citādi tas būtu gatavs ātrāk. Par darbu Petrovičs paņēma divpadsmit rubļus — mazāk nekādi nevarēja: viss, itin viss tika šūts ar zīdu, ar divkāršu, smalku šuvi, un ikkatru šuvi Petrovičs pēc tam pielīdzināja pats ar saviem zobiem, iespiezdams dažādus rakstus. Tas bija. .. grūti pateikt, tieši kurā dienā, taču droši vien tā bija pati svinīgākā diena Akakija Akakijeviča mūžā, kad Petrovičs beidzot atnesa šineli. Viņš to atnesa no rīta, īsi pirms tam, kad bija jāiet uz departamentu. Nekad citā laikā šinelis nebūtu varējis nākt tik īstā reizē, jo sākās jau diezgan stiprs sals, kas, likās, draudēja vēl pieņemties. Petrovičs ieradās ar šineli, kā labam drēbniekam klājas. Viņa sejā parādījās tik svarīga izteiksme, kādu Akakijs Akakijevičs nekad vēl nebija redzējis. Likās, viņš pilnā mērā apzinājās, ka veicis lielu darbu un ka piepeši atklājis bezdibeni, kas šķir drēbniekus, kuri tikai apmaina oderi un pārtaisa, no tiem, kuri šuj jaunu. Viņš izņēma šineli no lakatiņa, kurā to bija atnesis; lakatiņš bija nupat kā no mazgātājas; vēlāk viņš to atkal salocīja un noglabāja kabatā lietošanai. Iztinis šineli, viņš visai lepni to aplūkoja un, turēdams abās rokās, veikli uzmeta Akakijam Akakijevičam uz pleciem, tad saraustīja un nobraucīja mugurpusē uz leju, pēc tam kārtoja krokas, šineli neaizpogājot. Akakijs Akakijevičs, kā jau cilvēks gados, gribēja iemēģināt piedurknēs; Petrovičs palīdzēja uzvilkt piedurknēs— iznāca, ka arī tā šinelis pieguļ labi. Vārdu sakot, izrādījās, ka šinelis ir bez vainas un kā uzliets. Petrovičs nepalaida garām izdevību šai gadījumā atgādināt, ka viņš tikai tāpat vien, tāpēc ka strādā bez izkārtnes un mazā ieliņā, turklāt sen pazīst Akakiju Akakijeviču, tikai tāpēc šuvis tik lēti, bet Ņevas prospektā viņam par darbu vien būtu paņēmuši septiņdesmit piecus rubļus. Akakijs Akakijevičs negribēja ar Petroviču šo jautājumu apspriest un arī baidījās no tām sāļajām summām, ar kādām Petrovičs mēdza pūst miglu acīs. Viņš tam samaksāja, pateicās un tūliņ ar jauno šineli mugurā c^vās uz departamentu. Petrovičs izgāja viņam nopakaļ un, apstajies uz ielas, vēl ilgi iztālēm noraudzījās uz šineli un tad tīšuprāt pagriezās sāņus, lai, apmetis līkumu pa šķērsieliņu, atkal iz- skrietu pretim uz ielas un vēlreiz palūkotos uz savu šineli no otras puses, proti, taisni no priekšas. Pa tam Akakijs Akakijevičs soļoja vissvinīgākajā jūtoņā. Ik mirkli viņš izjuta, ka uz pleciem viņam ir jaunais šinelis, un vairākkārt pat iesmējās no iekšēja prieka. Patiešām — ir divi labumi: viens tas, ka silti, un otrs — ka glīti. Ceļu viņš pat nemanīja un pēkšņi jau atradās departamentā; šveicara istabiņā viņš nometa no pleciem šineli, apskatīja to no visām pusēm un nodeva šveicaram sevišķā uzraudzībā. Nav noskaidrots, kādā veidā departamentā visi uzreiz bija uzzinājuši, ka Akakijam Akakijevičam jauns šinelis un. kapota vairs nav. Visi tai pašā brīdī saskrēja šveicara istabiņā aplūkot Akakija Akakijeviča jauno šineli. Ņēmās viņu apsveikt, vēlēt laimes, tā ka viņš sākumā smaidīja vien, bet pēc tam viņam sametās kauns. Bet, kad visi, viņu apstājuši, sāka runāt, ka jauno šineli vajagot apslacīt, ka viņam vismaz jāsarīkojot viņiem visiem vakars, Akakijs Akakijevičs galīgi apjuka, nezinādams, ko darīt, ko atbildēt un kā atrunāties. Jau pēc maza brītiņa gluži sasarcis viņš sāka diezgan vientiesīgi iegalvot, ka tas nemaz neesot jauns šinelis, ka tas tāpat