vien, ka tas esot vecs šinelis. Pēdīgi viens no ierēdņiem, laikam pat kāds galda priekšnieka palīgs, droši vien lai parādītu, ka viņš it nemaz nav lepns un saietas pat ar zemākiem par sevi, teica: «Lai notiek, es Akakija Akakijeviča vietā rīkoju vakaru un uzlūdzu jūs visus šovakar uz tēju; taisni tā ir sagadījies, ka man šodien vārda diena.» Ierēdņi, protams, tūliņ apsveica galda priekšnieka palīgu un labprāt pieņēma viņa uzaicinājumu. Akakijs Akakijevičs gan sāka tā kā atrunāties, bet visi ņēmās pierādīt, ka tas būtu nepieklājīgi, ka tas . vienkārši kauns un negods, un viņš vairs nekādi nevarēja atteikties. Jāsaka gan, ka pēc tam viņam kļuva tīri patīkami, kad viņš iedomājās, ka ar to radīsies izdevība pat vēl pievakarē pastaigāties ar jauno šineli mugurā. Visa šī diena Akakijam Akakijevičam bija gluži kā vislielākie, vissvinīgākie svētki. Viņš atgriezās mājās vislaimīgākajā noskaņojumā, nometa no pleciem šineli un saudzīgi pakāra to pie sienas, vēlreiz iztīksminājies par virsdrēbi un oderi, un tad, lai salīdzinātu, lieku reizi izvilka gaismā savu agrāko — gluži izšķīdušo kapotu. Viņš palūkojās uz to un pat iesmējās: tik liela bija starpība! Un vēl ilgi pēc tam, jau pusdienodams, viņš joprojām smaidīja, tiklīdz viņam ienāca prātā, kādā stāvoklī atradās kapots. Viņš līksmi ieturēja pusdienas un pēc pusdienām vairs neko nerakstīja, nekādu papīru, bet tāpat vien izvaļīgi pazvilnēja gultā, līdz satumsa. Tad, nevilk- dams laiku garumā, apģērbās, uzmeta plecos šineli un izgāja uz ielas. Kur tieši dzīvoja ierēdnis, kas viņus bija ielūdzis, diemžēl nemākam pateikt: atmiņa mums pēdējā laikā sak stipri klibot, un viss, kas vien ir Pēterburgā, visas ielas un mājas galvā tā sajukušas un saplūdušas kopā, ka grūti no turienes . kaut ko daudzmaz prātīgu izdabūt. Lai nu būtu kā būdams, taču droši ir vismaz tas, ka ierēdnis dzīvoja labākajā pilsētas daļā, tātad ne visai tuvu pie Akakija Akakijeviča mitekļa. Vispirms Akakijam Akakijevičam vajadzēja iziet pa kaut kādām tukšām, vāji apgaismotām ielām, taču, jo tuvāk ierēdņa dzīvoklim, jo kustība ielās kļuva dzīvāka, ļaužu vairāk un apgaismojums labāks. Aizvien biežāk pavīdēja gājēji, starp tiem jau pagadījās skaisti ģērbušās dāmas, dažs labs vīrietis lepojās ar bebrādas apkakli, retāk varēja sastapt parastos važoņus ar režģotajām, zeltītām nagliņām apsistajām kamaniņam, toties aizvien vairāk pagadījās vieglo ormaņu ar aveņkrāsas samta cepurēm galvā, lakotās kamanās ar lāčādas kamansegām; riteņiem pa sniegu čīkstot, garām traucās karietes izgreznotām bukām. Akakijs Akakijevičs uz to visu raudzījās kā uz ko jaunu. Viņš jau vairākus gadus nebija pa vakariem iznācis uz ielas. Ziņkāri viņš apstājās pie apgaismota veikala loga aplūkot