bildi, kurā bija attēlota kāda daiļa sieviete, kas patlaban āva nost kurpi, uzreiz atsegdama visu ļoti glīto kājiņu; viņai aiz muguras pa blakus istabas durvīm pabāzis galvu kāds virs ar vaigu bārdu un skaistu ķiļbārdiņu zoda galā. Akakijs Akakijevičs pašūpoja galvu un iesmējās, un gāja tālāk savu ceļu. Kāpēc viņš iesmējās — vai tāpēc, ka bija sastapies ar kaut ko gluži nepazīstamu, par ko tomēr ikvienam glabājas kaut kāda nojauta, vai viņš, tāpat kā daudzi citi ierēdņi, nodomāja: «Ir nu gan tie francūži! Ko tur runāt, ja jau ko iegribēs, tad jau nu patiešām, tā teikt…» Bet varbūt pat tā viņš nepadomāja — nevar taču ielīst otra cilvēka dvēselē un izdibināt visu, ko tas domā, ko nedomā. Beidzot viņš sasniedza namu, kurā dzīvoja galda priekšnieka palīgs. Galda priekšnieka palīgs dzīvoja plaši: uz kāpnēm spidēja laterna, dzīvoklis bija otrajā stāvā. Iegājis priekštelpā, Akakijs Akakijevičs ieraudzīja uz grīdas veselas rindas galošu. Starp tām istabas vidū, mezdams garaiņu mutuļus, šņāca patvāris. Pie sienām no vienas vietas karājās šineļi un apmetņi, starp kuriem daži bija pat ar bebrādas apkakli vai ar samta atlokiem. Aiz sienas bija dzirdama kņada un čala, kas uzreiz kļuva skaidra un skaļa, kad atvērās durvis un iznāca sulainis ar paplāti, uz kuras bija sarindotas tukšas glāzes, krējuma trauciņš un sausiņu groziņš. Redzams, ka ierēdņi jau sen sanākuši un izdzēruši pa glāzei tējas. Akakijs Akakijevičs pats pakāra savu šineli, iegāja istabā, un viņa acu priekšā vienlaikus pazibēja sveces, ierēdņi, pīpes, kāršu galdi, un viņa dzirdi neskaidri satrauca no visām malām plūstošā sarunu čala uņ grūstīto krēslu rīboņa. Viņš visai neveikli apstājās istabas vidū, meklēdams un pūlēdamies izdomāt, ko viņam darīt. Taču viņu jau sen bija pamanījuši, saņēma ar klaigām — un visi tūliņ uz vietas sabruka priekštelpā un vēlreiz aplūkoja viņa šineli. Akakijs Akakijevičs, kaut ari zināmā mērā samulsis, taču, būdams vaļsirdīgs cilvēks, nevarēja nepriecāties, redzot, kā visi uzslavē šineli. Pēc tam, protams, visi pameta ir viņu, ir šineli un, kā klājas, pievērsās galdiem, kas bija sagatavoti vista spēlei. Tas viss — troksnis, čala un ļaužu pūlis—, tas "viss Akakijam Akakijevičam šķita kaut kā ērmoti. Viņš tīri vienkārši nezināja, kā uzvesties, kur likt rokas, kājas un visu savu augumu; pēdīgi viņš piesēdās pie spēlētājiem, skatījās kārtīs, ielūkojās vienam otram sejā un pēc kāda laiciņa sāka žāvāties, just, ka ir garlaicīgi, jo vairāk tāpēc, ka sen jau bija iestājies laiks, kad viņš parasti likās gulēt. Viņš gribēja atvadīties no namatēva, taču viņu atturēja, teikdami, ka visādā ziņā jāiz- dzerot pa kausam šampanieša par godu jaunajam šinelim. Pēc stundas pasniedza vakariņas: vinegretu, aukstu teļa cepeti, pastēti, konditorejas pīrādziņus un šampanieti. Akakiju Akaki- jeviču piespieda izdzert divus kausus, kurus iztukšojis viņš juta, ka istabā kļuvis jautrāk, tomēr neparko nevarēja aizmirst, ka pulkstenis ir jau divpadsmit un ka sen laiks uz mājām. Lai namatēvs šā vai tā nesadomātu viņu aizturēt, viņš klusītēm izslīdēja no istabas, sameklēja priekštelpā šineli, ko ar žēlām ieraudzīja nosviestu uz grīdas, nopurināja to, nolasīja tam katru pūciņu, uzmeta šineli plecos un devās pa kāpnēm lejā uz ielas. Uz ielas aizvien vēl bija gaišs. Šādas tādas sikpreču bodeles — šie pastāvīgie sētnieku un dažādu kalpotāju klubi — vēl bija vaļā, bet citas, kas jau bija slēgtas, tomēr pa durvju spraugu rādīja garu gaismas strēli, kas liecināja, ka tanīs joprojām netrūkst sabiedrības un, jādomā, tur kalpones un sulaiņi nevar vien beigt savas tenkas un valodas, atstājot savus kungus pilnīgā neziņā par savu atrašanās vietu. Akakijs Akakijevičs soļoja jautrā omā, pēkšņi pat nez kāpēc paskrējās pakaļ kādai dāmai, kura kā zibens aizšāvās garām un kurai katra ķermeņa daļiņa bija neparastas kustības pilna. Taču, lai kā, viņš tūliņ atkal apstājās un gāja, kā iepriekš, ļoti lēni, pats brīnīdamies par savu nejaušo riksi. Drīz vien priekšā jau stiepās tās pašas tuksnesīgās ielas, kuras pat dienas laikā nav necik iepriecinošas, kur nu vēl vakarā. Tagad tās bija vēl klusākas un vientulīgākas: laternas pazibēja retāk, šķiet, eļļu te piešķīra skopāk; sākās koka mājas, žogi; nekur ne dzīvas dvēseles; tikai sniegs mirgoja ielās — un skumīgi melnoja iesnaudušās zemās būdiņas ar aizdarītiem slēģiem. Viņš tuvojās tai vietai, kur ielu kā baisms tuksnesis pārtrauca bezgalīgs laukums ar tikko samanāmām mājām viņā pusē.
Tālumā, dievs zina kur, spīgoja uguntiņa kādā sargbūdā, kas šķita atrodamies pasaules malā. Akakija Akakijeviča jautrā oma šeit krietni vien saplaka. Viņš izgāja uz laukuma ar tādām kā nevijām bailēm, it kā sirds viņam nojaustu ko nelabu. Viņš paraudzījās atpakaļ un uz visām pusēm: tīri kā jūra visapkārt. «Nē, labāk gan neskatīties,» viņš nodomāja un gāja, acis aizmiedzis, un, kad atkal tās atvēra, lai uzzinātu, vai laukumam drīz būs pāri, piepeši ieraudzīja, ka viņam tepat vai deguna galā stāv nez kādi ūsaiņi, — kādi īsti, to viņš pat nevarēja izšķirt. Acis viņam aizmiglojās un sirds krūtīs sāka dauzīties. «Šinelis taču pieder man!» viens no vīriem pērkonīgā balsī iedārdinājās, sagrābis viņu aiz apkakles. Akakijs Akakijevičs jau gribēja iekliegties «palīgā», kad otrs piegrūda viņam pie pašas mutes dūri ierēdņa galvas lielumā un pateica: «Mēģini tikai pīkstēt!» Akakijs Akakijevičs tik vien juta, ka viņam novelk šineli, iesper ar celi, tad viņš pakrita augšpēdu sniegā un vairāk nekā nejuta. Pēc kāda brītiņa viņš atžirba un piecēlās kājās, bet neviena vairs nebija. Viņš juta, ka laukā ir auksts un ka šineļa nav, sāka kliegt, taču balss, šķiet, pat nedomāja aizlidot līdz laukuma galam. Izmisis, kliegdams vienā kliegšanā, viņš skriešus likās pāri laukumam tieši uz sargbūdu, pie kuras stāvēja policists un, atbalstījies uz savas āvas, šķita ar interesi vērojam, kāda velna pēc tur no tālienes uz viņu kliegdams skrien cilvēks. Akakijs Akakijevičs, pieskrējis viņam klāt, sāka aizelsies saukt, ko šis guļot un neko neuzmanot, un neredzot, ka cilvēku aplaupa. Policists atbildēja, ka neka neesot redzējis, ka redzējis gan, kā viņu uz laukuma apturējuši nez kādi divi cilvēki, bet domājis, ka tie viņa paziņas; un lai viņš te velti neklaigājot, bet rīt aizejot pie iecirkņa uzrauga, un uzraugs gan tad sameklēšot, kas šineli paņēmis. Akakijs Akakijevičs atskrēja mājās pilnīgā sajukumā: mati, kas vēl nelielā daudzumā turējās viņam ap deniņiem un pakausī, bija pilnīgi izpūruši; sāni, krūtis un bikses viscaur novārtītas ar sniegu. Vecīte, viņa dzīvokļa saimniece, izdzirdusi briesmīgo dauzīšanos pie durvīm, steigšus izlēca no gultas un ar kurpi vienā kājā skrēja atvērt durvis, aiz kautrības ar roku pieturēdama uz krūtīm kreklu; taču, atvērusi durvis, atsprāga atpakaļ, ieraudzījusi Akakiju Akakijeviču tādā izskatā. Bet, kad viņš pastāstīja, kas noticis, vecīte sasita rokas un teica, ka vajag iet pie paša pristava, ka iecirkņa uzraugs piešmauks, sasolīs un tad tik vazās aiz deguna; bet vislabāk iet taisni pie pristava, ka tas viņai pat pazīstams, tāpēc ka Anna, somiete, kas agrāk kalpojusi pie viņas par virēju, tagad esot iestājusies pie pristava par bērnaukli, ka viņa bieži redzot pašu pristavu braukājam viņu mājai garām un ka tas ik svētdienas ejot baznīcā, lūdzot dievu un tai pašā reizē jautri visus uzlūkojot, un tātad no visa redzams, ka labs cilvēks. Noklausījies šādu secinājumu, Akakijs Akakijevičs bēdīgs aizvilkās uz savu istabu, un, kā viņš tur pavadīja nakti, ļausim spriest tam, kas spēj daudzmaz iejusties otra ādā. Rīta agrumā viņš devās pie pristava; viņam pateica, ka pristavs guļot; viņš atnāca desmitos — atkal pateica: guļ; viņš atnāca vienpadsmitos, pateica — nav pristava mājās; viņš atnāca pusdienas laikā, bet rakstveži uzgaidāmajā istabā neparko negribēja viņu pielaist un par varītēm lūkoja izdibināt, kādā lietā viņš nācis un kāda vajadzība viņu atvedusi, un kas īpaši noticis. Tā ka beigu beigās Akakijs Akakijevičs reizi mūžā gribēja parādīt raksturu un atcirta, ka viņam vajagot personiski satikt pašu pristavu, ka šie nedrīkstot viņu nelaist, ka viņš atnācis no departamenta kroņa lietā un ka viņš par tiem žēlosies, un tad tikai tie redzēs. Uz to rakst