us vēži neko nepadrikstēja iebilst, un viens no viņiem iegāja paaicināt pristavu. Pristavs stāstu par šineļa nolaupīšanu uzņēma kaut kā ārkārtīgi dīvaini. Viņš vis nepievērsa uzmanību šā gadījuma galvenajam punktam, bet sāka pratināt Akakiju Akakijeviču: kāpēc īsti tik vēlu nācis uz mājām, vai tikai neesot bijis kādā nepieklājīgā namā, tā ka Akakijs Akakijevičs galīgi sakaunējās un iznāca no kabineta, pats nezinādams, vai šineļa lieta tiks pienācīgā veidā virzīta vai nē. Visu to dienu viņš nebija darbā (vienīgais gadījums viņa mūžā). Otrā dienā viņš ieradās gluži bāls, ģērbies savā vecajā kapotā, kas bija kļuvis vēl nožēlojamāks. Vēsts par šineļa nolaupīšanu daudzus aizkustināja, kaut gan atradās arī tādi ierēdņi, kas pat šo gadījumu nepalaida garām nepasmējušies par Akakiju Akakijeviču. Tūliņ nolēma samest viņam naudu, tomēr savāca tīro nieku, jo ierēdņi arī tā jau bija stipri iztērējušies, parakstīdamies uz direktora portretu un uz vienu nez kādu grāmatu, ko bija ieteicis nodaļas priekšnieks, kas bija sacerētājam draugs, — tātad izrādījās, ka summa ir visai niecīga. Kāds, līdzjūtības vadīts, nolēma palīdzēt Akakijam Akakijevičam vismaz ar labu padomu, teikdams, lai viņš neejot vis pie iecirkņa uzrauga, tāpēc ka var jau gan gadīties, ka iecirkņa uzraugs, gribēdams izpelnīties priekšniecības atzinību, šādā vai tādā veidā šineli sadzīs rokā, tomēr šinelis tik un tā paliks policijā, ja viņš neiesniegs likumīgus pierādījumus, ka tas pieder viņam; bet vislabāk lai viņš griežas pie vienas svarīgas personas, ka svarīgā persona, sarakstīdamās un sazinādamās, ar ko vajadzīgs, var lietu pasteidzināt. Neko darīt — Akakijs Akakijevičs nolēma iet pie svarīgās personas. Kāds īpaši un ar kādiem pienākumiem saistīts bija svarīgās personas amats, līdz šim palicis nenoskaidrots. Jāzina, ka svarīgā persona tikai nesen bija kļuvusi par svarīgu personu, bet līdz tam laikam bija nesvarīga persona. Jāsaka gan, ka viņa amats arī tagad netika uzskatīts par svarīgu salīdzinājumā ar citiem vēl jo svarīgākiem. Taču allaž atradīsies zināmu aprindu ļaudis, kuriem tas, kas citu acīs nesvarīgs, jau liekas svarīgs. Viņš gan centās savu svarīgumu pasvītrot ar daudziem citiem līdzekļiem, proti, nodibināja tādu kārtību, lai zemākie ierēdņi viņu sagaidītu jau uz kāpnēm, kad viņš ieradās darbā; lai ieiet tieši pie viņa neviens neuzdrīkstētos, bet viss lai notiktu visstingrākajā kārtībā: kolēģiju reģistrators ziņotu guberņas sekretāram, guberņas sekretārs — titulārpadom- niekam vai kādam citam, kam pienākas, un tādā veidā tad lieta nonāktu pie viņa. Tā jau svētajā Krievzemē viss ir saindēts ar atdarināšanu, ikviens vaikstās un lauzās, tēlodams savu priekšnieku. Stāsta,, pat, kāds titulārpadomnieks, kad viņu iecēluši par kādas nelielas atsevišķas kancelejas priekšnieku, tūdaļ esot nošķīris sev īpašu istabu, nosaucis to par «pieņemamo istabu» un nolicis pie durvīm tādus kā parādes sulaiņus ar sarkanām apkaklēm un tresēm, kuri tad ķērušies pie durvju roktura un vēruši tās ikvienam ienācējam, kaut gan «pieņemamā istabā» ar mokām novietojies parastais rakstāmgalds. Svarīgās personas paņēmieni un paradumi bija solīdi un majestātiski, taču nekādi sarežģītie. Viņa sistēmas galvenais pamats bija stingrība. «Stingrība, stingrība un stingrība,» viņš allaž mēdza atkārtot un pie pēdējā vārda parasti ļoti zīmīgi raudzījās sejā cilvēkam, ar kuru runāja. Kaut gan jāsaka, tam nebija nekāda iemesla, jo tas desmits ierēdņu, kas bija viss kancelejas pārvaldes mehānisms, jau arī bez tā tika turēts pienācīgā bijāšanā: ieraudzījuši viņu iztālēm, visi pameta darbu un stāvēja izstiepušies, kamēr priekšnieks izgāja cauri istabai. Viņa parastā saruna ar zemākajiem pauda stingrību un aprobežojās gandrīz tikai ar trim frāzēm: «Kā jūs uzdrošināties? Vai jūs zināt, ar ko runājat? Vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā?» Savā sirdī viņš tomēr bija labs cilvēks, jauks biedru pulkā, pakalpīgs; tikai ģenerāļa pakāpe bija viņam galīgi sakāpusi galvā. Saņēmis ģenerāļa pakāpi, viņš tā kā samulsa, noklīda no ceļa un nemaz vairs nezināja, ko darīt. Ja viņam gadījās būt kopā ar sev līdzīgiem, viņš vēl bija cilvēks kā daždien cilvēks, ļoti kārtīgs, daudzējādā ziņā pat tīri prātīgs cilvēks, taču, līdzko viņam gadījās būt sabiedrībā, kur bija cilvēki kaut vienu dienesta pakāpi zemāki par viņu, tur viņš kļuva, nu, vienkārši nekur liekams: klusēja, un viņa stāvoklis izraisīja žēlumu jo vairāk tāpēc, ka arī viņš pats juta, ka būtu varējis pavadīt laiku nesalīdzināmi labāk. Viņa acīs reizēm bija lasāma stipra vēlēšanās piedalīties kādā interesantā sarunā, pievienoties kādam pulciņam, taču viņu atturēja doma: vai tikai tas nebūs pārlieku daudz no viņa puses, vai tas neliksies familiāri, un vai viņš ar to nezaudēs savu nozīmīgumu? Sādu prātojumu rezultātā viņš palika mūžam vienā un tai pašā klusētāja lomā, tikai retumis izmezdams pa kādai aprautai skaņai, un tādā veidā bija ieguvis visgarlaicīgākā cilvēka slavu. Pie šādas svarīgas personas tad nu ieradās mūsu Akakijs Akakijevičs un ieradās visneizdevīgākajā laikā, visai nelaikā sev pašam, kaut gan, jāsaka, īstajā brīdī svarīgajai personai. Svarīgā persona sēdēja savā kabinetā, iegrimis ļoti, ļoti jautrā sarunā ar kādu nesen atbraukušu senu paziņu un bērnības biedru, ar kuru vairākus gadus nebija ticies. Tobrīd viņam pieteica, ka atnācis kaut .kāds Bašmačkins. Viņš aprauti iejautājās: «Kas tas tāds ir?» Viņam atbildēja: «Kāds ierēdnis.»—«Ā, lai pagaida, patlaban nav laika,» pateica svarīgā persona. Seit jāpiebilst, ka svarīgā persona pilnīgi samelojās — laiks viņam bija, jau sen viņi abi ar draugu bija visu pārrunājuši, un jau sen viņi sarunā ievija visai garus klusuma brīžus, tikai viegli paplikšķinādami viens otram pa gurnu un atkārtodami: «Tā jā, Ivan Abramo- vič!»—«Šitā gan, Stepan Varlamovič!» Taču ar visu to viņš tomēr lika ierēdnim gaidīt, lai parādītu draugam, cilvēkam, kas sen nebija dienējis un bija iesīkstējis savās mājās uz laukiem, cik ilgi ierēdņi gaida viņa priekštelpā. Pēdīgi, kad abi bija tiku tikām izrunājušies un jo vairāk izklusējušies, un izsmēķējuši pa cigāram, zvilnēdami mīkstos krēslos ar atvāžamām atzveltnēm, viņš beidzot it kā pēkšņi atcerējās un teica sekretāram, kas ar ziņojumu papīriem bija palicis stāvam pie durvīm: «Ak jā, tur taču laikam gaida ierēdnis; pasakiet viņam, ka var ienākt.» Ieraudzījis Akakija Akakijeviča pazemīgo seju un gaužām veco vicmundieri, viņš uzreiz pievērsās ienācējam un jautāja: «Ko jūs vēlaties?» — cietā un aprautā balsī, kā jau iepriekš speciāli bija vingrinājies savā istabā vientulībā un pie spoguļa kādu nedēļu pirms savas tagadējās vietas un ģenerāļa pakāpes saņemšanas. Akakijs Akakijevičs jau aizlaikus juta pienācīgu biklumu, mazliet samulsa un kā mācēdams, cik jau nu viņa runas dāvanas atļāva, izstāstīja, pat biežāk nekā citkārt piebilstot vārdiņu «tā teikt», ka bijis, sak, šinelis, pilnīgi jauns, un tagad viņš aplaupīts visai necilvēcīgā kārtā, un nu nākot pie viņa ekselences lūgt, lai tas ar savu gādibu kaut kā, tā teikt, sarakstītos ar virspolicijmeistara kungu vai ar citu kādu un sadabūtu šineli rokā. Ģenerālim nez kāpēc tāda izturēšanās likās familiāra. «Ko jūs, cienītais kungs,» viņš aprauti turpināja, «nezināt kārtību? Kur jūs esat ienācis? Nezināt, kā lietas kārto. Jums par to vajadzēja iepriekš iesniegt lūgumu kancelejā; tas nonāktu pie galda priekšnieka, pie nodaļas priekšnieka, pēc tam tiktu nodots sekretāram — un sekretārs to savukārt nogādātu man…»