«Bet, jūsu ekselence,» iebilda Akakijs Akakijevičs, pūlēdamies sakopot visu nelielo drosmes saujiņu, cik viņam vispār tās bija, un tai pašā laikā juzdams, ka šausmīgi nosvist, «es atļāvos apgrūtināt jūsu ekselenci tāpēc, ka sekretāri tā kā… neuzticami ļaudis …»
«Ko, ko, ko?» svarīgā persona aizsvilās. «No kurienes jūs esat ieņēmušies šādā garā? Kur jūs esat rāvuši tādas domas? Kas tā par nekaunību, ar kādu tagad jauni cilvēki pasākuši izturēties pret priekšniecību un augstāk stāvošām personām!» Svarīgā persona, liekas, nepamanīja, ka Akakijam Akakijevičam gadu skaits jau pārslīdējis pāri piecdesmitajam. Tātad, ja arī viņu varētu nosaukt par jaunu cilvēku, tad varbūt tikai relatīvi, tas ir, attiecībā pret tādu, kam jau būtu septiņdesmit. «Vai jūs zināt, kam jūs to sakāt? Vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā? Vai jūs to saprotat, vai saprotat? es jums vaicāju.» Te viņš piespēra ar kāju, paceldams balsi līdz tik spēcīgiem dārdiem, ka bailes būtu pārņēmušas ne tikai Akakiju Akakijeviču vien. Akakijs Akakijevičs tā ir pamira, sagrīļojās, sāka trīcēt pie visām miesām, nekādi nejaudāja turēties kājās: ja tūdaļ nepiesteigušies sargi viņu pieturēt, viņš būtu nogāzies uz grīdas; viņu iznesa gandrīz paģlbušu. Bet svarīgā persona, apmierināts, ka efekts pārsniedzis pat cerēto, un pilnīgi apskurbis no domām, ka viņa vārds var cilvēkam laupīt pat samaņu, pašķielēja uz draugu, lai redzētu, kā tas šo gadījumu uzņēmis, un ar prieku vēroja, ka draugs ir gluži apjucis un arī pats savukārt sāk izjust bailes.