Viņš nekustīgi stāvēja tās priekšā un jau bija gatavs tikpat vientiesīgi aizmirsties, kā aizmirsies iepriekš. Taču skaistulei bija apnicis ilgais klusums, un tā zīmīgi pasmaidīja, raudzīdamās viņam tieši acīs. Bet šai smaidā jautās nožēlojama nekaunība; tā bija tik dīvaina un piestāvēja viņas sejai tā, kā svētuma izteiksme piestāv kukuļņēmēja purnam vai grāmatvedības žurnāls dzejniekam. Viņš nodrebēja. Viņa pavēra glītās lūpas un kaut ko teica, taču tas bija tik muļķīgi un vulgāri… It kā kopā ar nevainību cilvēku pamestu arī saprāts. Viņš vairs neko negribēja dzirdēt. Viņš bija ārkārtīgi smieklīgs un kā bērns naivs. Viņš neizmantoja šo labvēlību, nepriecājās par šo gadījumu, par kuru, bez šaubām, būtu priecājies kurš katrs cits … Cik jaudas, kā meža kaza viņš metās projām un izskrēja uz ielas.
Galvu nokāris un rokas nolaidis, viņš sēdēja savā istabā — kā nabags, kurš atradis dārgu pērli, bet turpat izmetis to no rokām un pazaudējis jūrā. «Tāda skaistule, tik dievišķīgi vaibsti— bet kur viņa mīt? Kādā vietā?…» Tas bija viss, ko viņš spēja izrunāt.
Patiesi — nekad mūs tik stipri nepārņem žēlums, kā vērojot daiļumu, kuru skārusi izvirtības postošā elpa. Lai jau ar to būtu draudzējies neglītums, bet daiļums, maigais daiļums … tas mūsu domās savienojas tikai ar nevainību un skaidrību. Skaistule, kura tā apbūra nabaga Piskarevu, patiesi bija brīnišķīga, neparasta parādība. Viņas atrašanās šai nicināmajā sabiedrībā šķita vēl neparastāka. Visi viņas vaibsti bija tik daiļi veidoti, visa viņas skaistās sejas izteiksme bija tik cēla, ka nekādi nevarēja domāt, ka netikliba pār viņu izlaidusi savus drausmīgos nagus. Viņa būtu nenovērtējama pērle, kvēlam laulātam draugam— visa pasaule, īsta paradīze un bagātība; viņa būtu jauka, klusa zvaigzne pieticīgā ģimenē un ar vienu savu glezno lūpu kustību dotu saldas pavēles. Viņa varētu kā dievība izcelties ļaužu pilnā zālē uz gaiša parketa, sveču gaismā, kad pie viņas kājām klusā godbijībā gulētu pielūdzēji, bet — ak vai! — drausmīgs elles izdzimums, alkdams izpostīt dzīves harmoniju, ar skaļiem smiekliem bija viņu iemetis bezdibenī.
Smeldzoša žēluma pārņemts, viņš sēdēja pie apdegušas sveces. Pusnakts jau sen bija pāri, torni pulkstenis sita pus- vienu, bet viņš sēdēja nekustīgs — bez miega, bez darbīgas nomodas. Izmantodama nekustību, jau paklusām sāka viņu pārņemt snauda, jau taisījās pazust istaba, tikai sveces liesma vēl spīdēja sapņos, kas viņu ietina, kad pēkšņi klauvējiens pie durvīm lika nodrebēt un pamosties. Durvis atvērās, un ienāca sulainis greznā livrejā. Viņa vientuļajā istabā nekad nebija ieskatījusies grezna livreja, turklāt vēl tik neparastā laikā… Viņš brīnījās un nepacietīgā ziņkārē raudzījās uz ienākušo sulaini.
— Tā kundze, — sulainis teica, pieklājīgi paklanīdamies, — pie kuras jums labpatika pirms dažām stundām būt, pavēlēja jūs ielūgt pie sevis un atsūtīja jums pakaļ karieti.
Piskarevs stāvēja klusā izbrīnā. «Kariete, livrejots sulainis! … Nē, te droši vien ir kļūda …»
— Paklau, mīļais, — viņš nedroši iesāka, — jūs droši vien maldāties. Kundze, bez šaubām, jūs būs sūtījusi pie kāda cita, nevis pie manis.
— Nē, kungs, es nekļūdos. Jums taču labpatika kājām pavadīt kundzi līdz Liteinajas ielas namam, pa kāpnēm augšā ceturtā stāva istabā?
— Jā.
— Nu, tad, lūdzu, pasteidzieties, kundze katrā ziņā grib jūs redzēt un lūdz jūs ierasties tieši pie viņas mājās.
Piskarevs noskrēja pa kāpnēm. Sētā patiesi stāvēja kariete. Viņš iesēdās tajā, durtiņas aizcirtās, zem riteņiem un pakaviem sāka rībēt bruģa akmeņi — un gar karietes logiem aizzibēja namu apgaismotā perspektīva ar spilgtām izkārtnēm. Piskarevs domāja visu ceļu un nezināja, kā saprast šo dēku. Pašas nams, kariete, sulainis greznā livrejā… tas viss nekādi nesaskanēja ar istabu ceturtajā stāvā, putekļainajiem logiem, klavierēm, kas pavisam noskaņojušās.
Kariete pieturēja gaiši apgaismotu parādes durvju priekšā, un viņu uzreiz pārsteidza ekipāžu virkne, važoņu tērgāšana, spoži apgaismotie logi un mūzikas skaņas. Grezni livrejotais sulainis izsēdināja viņu no karietes un goddevīgi pavadīja priekšnamā ar marmora kolonnām, zeltā tērptu šveicaru, ar izsvaidītiem apmetņiem un kažokiem, ar gaišu lampu. Gaisīgas, sasmaržotas kāpnes ar mirdzošām margām trauca augšup. Viņš jau bija uz tām, jau iegāja pirmajā zālē, bet, ar pirmajiem soļiem nobijies, atkāpās atpakaļ no drausmīgā ļaužu daudzuma. Neparasts seju raibums viņu samulsināja galīgi; viņam šķita, ka nezināms dēmons sadrupinājis visu pasauli gabalu gabalos un drupas bez jēgas, bez prāta sajaucis kopā. Mirdzoši dāmu pleci un melnas frakas, lustras, lampas, gaisā plīvojošas gāzes šalles, ēteriskas lentas un resns kontrabass, kas raudzījās pa lieliskās luktas margām, — viss viņam šķita krāšņs. Viņš vienkopus ieraudzīja tik daudz cienījamu sirmgalvju un pavecāku vīru ar zvaigznēm pie frakām, dāmas, kas viegli, lepni un graciozi soļoja pa parketu vai sēdēja rindā, viņš izdzirda tik daudz franču, angļu vārdu, turklāt jaunie, frakotie cilvēki bija tik cēli, runāja un klusēja ar tādu pašcieņu — tā neprata teikt neko lieku, tik cildeni jokoja, tik pieklājīgi smaidīja —, valkāja tik lieliskas vaigu bārzdas, kārtodami kaklasaiti, tik veikli mācēja parādīt smalkas rokas, dāmas bija tik ēteriskas, tik nogrimušas pilnīgā pašapmierinātībā un baudā, tik burvīgi nodūra acis, ka… taču pie kolonnas bailīgi stāvošā Piskareva pazemīgais izskats vien jau rādīja, ka viņš ir galīgi samulsis. Tobrīd pūlis ielenca dejotāju grupu. Dāmas lidinājās, Parīzes caurspīdīgo ražojumu ieskautas, tērpos, kas darināti no gaisa; nevērīgi ar spožajām kājiņām viņas skāra parketu un bija ēteriskākas nekā tad, ja nemaz neskartu. Taču viena starp viņām bija visskaistāk, visgreznāk, visspožāk ģērbusies. Neizsakāma vissmalkākās gaumes harmonija jautās visā viņas apģērbā, un turklāt šķita, ka viņa par to nemaz nedomā un tas radies neviļus pats no sevis. Viņa it kā skatījās, it kā neskatījās uz apkārtējo viesu baru, skaistās, garās skropstas bija vienaldzīgi nolaistas, un viņas sejas mirdzošais un žilbinošais baltums vēl vairāk dūrās acis, kad viņai, noliecot galvu, viegla ēna skāra burvīgo pieri.