Kā ticis lejā pa kāpnēm, kā izkļuvis uz ielas, Akakijs Akakijevičs nekā no tā nesamanīja. Viņš nejuta ne roku, ne kāju. Savu mūžu viņš nebija saņēmis tādu brāzienu no ģenerāļa — turklāt vēl no sveša. Pavērtu muti, noklīzdams no ietvēm, viņš kluburoja pa sniegputeni, kas svilpoja ielās; vējš pēc Pēterburgas paražas pūta uz viņu no visām četrām pusēm, no visām šķērsielām. Vienā mirklī tas viņam kaklā sapūta angīnu, un viņš aizkūlās mājās, nespēdams vairs ne vārda dabūt pār lūpām, gluži sapampušu kaklu nolikās gultā. Tik spēcīgs dažkārt var būt pienācīgs brāziens! Jau otrā dienā izrādījās, ka viņam ir stiprs drudzis. Ar Pēterburgas klimata augstsirdīgo palīdzību slimība pieņēmās ātrāk, nekā varēja gaidīt, un, kad ieradās ārsts, tad tas, pataustījis pulsu, neattapa neko citu darīt kā parakstīt sautējošus apliekamos, vienīgi jau tālab, lai slimnieks nepaliktu bez medicīnas labdarīgās palīdzības, bet, starp citu, turpat arī pareģoja pēc pusotras dienas nenovēršamas beigas. Pēc tam viņš uzrunāja saimnieci: «Bet jūs, cienījamā, laiku velti netērējiet, tūliņ pasūtiet viņam priedes koka zārku, tāpēc ka ozolkoka viņam būs par dārgu!» Vai Akakijs Akakijevičs dzirdēja šos viņam liktenīgos vārdus un, ja arī dzirdēja, vai tie atstāja uz viņu satricinošu iespaidu, vai viņu pārņēma žēlums par savu grūtdieņa mūžu — nekas no tā nav zināms, jo viņš visu laiku murgoja karsonī. Parādības, cita par citu dīvainākas, nemitīgi mācās viņam virsū: te viņš redzēja Petroviču un pasūtīja šineli ar kaut kādām lamatām zagļiem, kas viņam nepārtraukti spokojās pagultē, un viņš ik pa brīdim sauca saimnieci izvilkt vienu zagli viņam pat no segas apakšas; te jautāja, kālab viņam tepat acu priekšā karājoties viņa vecais kapots, ka viņam taču esot jauns šinelis; te viņam šķita, ka
viņš stāv ģenerāļa priekšā, klausīdamies pienācīgo brāzienu, un vienā laidā atkārto — atvainojiet, jūsu ekselence; te, beidzot, pat neķītri lamājās, runādams visbriesmīgākos vārdus, tā ka vecīte saimniece krustus vien meta, savu mūžu nedzirdējusi no viņa nekā līdzīga, jo vairāk tāpēc, ka šie vārdi sekoja tieši vārdam «jūsu ekselence». Tālāk viņš muldēja pilnīgas aplamības, tā ka nekā nevarēja saprast; varēja tikai redzēt, ka nesakarīgie vārdi un domas grozās ap vienu un to pašu šineli. Beidzot nabaga Akakijs Akakijevičs izlaida garu. Ne viņa istabu, ne viņa mantas neaizzimogoja, jo, pirmkārt, nebija mantinieku un, otrkārt, mantojuma palika gaužām maz, proti: saišķītis zosu spalvu, grāmata balta kroņa papīra, trīs pāri zeķu, divas trīs biksēm notrūkušas pogas un lasītājam jau pazīstamais kapots. Kam tas viss palika, dievs vien to zina: par to, atzīstos, šā stāsta autors netika pat painteresējies. Akakiju Akakijeviču aizveda un apglabāja. Un Pēterburga palika bez Akakij^ Akakijeviča, it kā viņa tur nekad nebūtu bijis. Izgaisa un nozuda neviena neaizsargāts radījums, kurš nevienam nebija dārgs, nevienam nebija interesants, kuram nepievērsa uzmanību pat dabas pētnieks, kas nepalaiž garām izdevību uzdurt uz kniepadatas parastu mušu un aplūkot to mikroskopā; radījums, kurš bija pazemīgi panesis kancelejas zobgalības un bez jebkāda ārkārtēja veikuma aizgājis kapā, bet kuram tomēr, kaut arī pašā mūža galā, bija pavīdējis gaišs viesis šineļa veidā, uz mirkli apmirdzējis viņa nabaga dzīvi un kuram pēc tam uzbruka nelaime tikpat neatvairāmi, kā tā uzbrūk valdniekiem un pasaules pavēlniekiem… Vairākas dienas pēc viņa nāves no departamenta pie viņa uz dzīvokli aizsūtīja ziņnesi ar pavēli bez kavēšanās ierasties: priekšnieks, sak, pieprasa; taču ziņnesis bija spiests atgriezties, neko nepanācis, un darīt zināmu, ka nevar vairs ierasties, un uz jautājumu «kāpēc?» izteicās šādiem vārdiem: «Nu tā, viņš jau nomiris, aizaizvakar apbedīts.» Tādā veidā departamentā kļuva zināms par Akakija Akakijeviča nāvi, un jau nākamajā dienā viņa vietā sēdēja jauns ierēdnis — daudz garāka auguma — un vilka burtus ne vairs tik stāvā rokrakstā, bet daudz slīpāk un greizāk.
Taču kas gan būtu varējis iedomāties, ka tas vēl nav viss par Akakiju Akakijeviču, ka viņam lemts pēc savas nāves trokšņaini nodzīvot vēl dažas dienas, it kā lai tiktu atalgots par neviena nepamanīto dzīvi? Tā tomēr notika, un mūsu nabadzīgais stāsts negaidīti gūst fantastiskas beigas. Pēterburgā piepeši paklīda baumas, ka pie Kaļinkas tilta un vēl lielu gabalu tālāk pa naktīm sācis rādīties mironis ierēdņa izskatā, meklēdams nez kādu nozagtu šineli, un šā nozagtā šineļa vietā visiem bez dienesta pakāpes un amata izšķirības raujot nost visvisādus šineļus: kaķādas, bebrādas, jenotādas, lapsādas, lāčādas kažokus, vārdu sakot, visāda veida kažokus un ādas, kādas vien cilvēki izdomājuši savējās apsegšanai. Kāds no departamenta ierēdņiem pats savām acīm bija redzējis mironi un uz vietas tajā pazinis Akakiju Akakijeviču; taču tas viņam iedvesis tādas bailes, ka viņš laidies mukt, ko kājas nes, un tāpēc neesot varējis īsti labi saskatīt, bet redzējis tikai, kā tas iztālēm padraudējis viņam ar pirkstu. No visām malām bez mitas nāca sūdzības, ka — lai nu vēl titulārpadomnieku, bet ari pašu sle- penpadomnieku muguras un pleci padoti negantas saaukstēšanās briesmām, tāpēc ka nakti tiem norauti šineli. Policijai tika dots rīkojums notvert mironi, lai tur vai kas, dzīvu vai mirušu, un citiem par biedināšanu sodīt visbargākajā veidā, un tas ari gandrīz vai būtu izdevies. Proti, kāda iecirkņa policists Kirjuškas šķērsielā jau sagrāba mironi aiz apkakles pašā ļaundarības vietā, kad tas mēģināja noraut biezas vadmalas šineli kādam atvaļinātam mūziķim, kas savā laikā bija spēlējis flautu. Nogrābis mironi aiz apkakles, viņš ar savu kliegšanu atsauca divus citus policistus, kuriem uzdeva paturēt notverto, kamēr pats tikai uz vienu mazu mirklīti iebāza roku aiz zābakstulma, lai izvilktu no turienes tabakdozi un uz brītiņu atsvaidzinātu savu reizes sešas mūžā apsaldēto degunu; taču tabaka droši vien bija no tādām, ko nevar panest pat mironis. Nepaguva policists, ar pirkstu aizspiedis labo nāsi, ieraut kreisajā pussaujas tiesu, kad mironis nošķaudījās tik stipri, ka piesprauslāja visiem trim pilnas acis. Kamēr šie cēla dūres tās izberzēt, no miroņa vairs nebija palicis ne pēdu, tā ka viņi pat īsti nezināja, vai tas tiešām bijis viņiem rokās. Kopš tā laika policistiem bija tādas bailes no miroņiem, ka viņi pat vairījās tvarstīt arī dzīvos un tikai iztālēm paklaigāja: «Ei tu, taisies, ka tiec!» —un mironis ierēdnis sāka parādīties pat aiz Kalinkas tilta, uzdzīdams lielu lielās bailes visiem biklajiem cilvēkiem. Taču mēs esam pavisam pametuši vienu svarīgu personu, kas diez vai nebija īstais cēlonis šā, vispār ņemot, pilnīgi patiesā stāsta fantastiskajai novirzei. Vispirms patiesības labad jāteic, ka svarīgā persona drīz pēc nabaga pīšļos satriektā Akakija Akakijeviča aiziešanas sajuta kaut ko līdzīgu žēlumam. Lidzcietība viņam nebija sveša; viņa sirds bija pieejama daudzām labām jūtām, kaut arī dienesta pakāpe bieži traucēja tām izpausties. Tiklīdz no viņa kabineta bija izgājis atbraucējs draugs, viņš pat iegrima pārdomās par nabaga Akakiju Akakijeviču. Un kopš tā brīža viņam gandrīz ik dienas acu priekšā nostājās bālais Akakijs Akakijevičs, kas nebija izturējis amatpersonas brāzienu. Doma par to viņu tik ļoti satrauca, ka pēc kādas nedēļas viņš pat apņēmās aizsūtīt ierēdni uzzināt, kas ar viņu noticis un vai patiešām nevar viņam kaut kā palīdzēt; un, kad viņam ziņoja, ka Akakijs Akakijevičs nomiris pēkšņā nāvē karsoni, viņš bija gluži satriekts, juta sirdsapziņas pārmetumus un visu dienu bija nelabā omā. Gribēdams daudzmaz izklaidēties un aizmirst nepatīkamo iespaidu, viņš devās uz viesībām pie kāda no saviem draugiem, kur atrada pieklājīgu sabiedrību, un, kas vislabākais, visi tur bija gandrīz vienas un tās pašas dienesta pakāpes, tā ka viņš varēja justies pilnīgi brīvi. Tas apbrīnojami ietekmēja viņa garastāvokli. Viņš atplauka, kļuva patīkams sarunā, laipns, vārdu sakot, pavadīja vakaru ļoti patīkami. Pēc vakariņām izdzēra pāris glāžu šampanieša — kā zināms, tas ir līdzeklis, kas tīri labi iedarbojas attiecībā uz jautrību. Šampanietis viņam izraisīja slieksmi uz dažādām ārkārtējām izdarībām, proti, viņš nolēma mājās vēl nebraukt, bet iegriezties pie kādas pazīstamas dāmas Karolinas Ivanovnas — dāmas, kura, šķiet, bija vāciskas izcelšanās un ar kuru viņam bija pavisam draudzīgas attiecības. Jāsaka vēl, ka svarīgā persona bija cilvēks jau gados, labs vīrs, cienījams ģimenes tēvs. Divi dēli, no kuriem viens jau kalpoja kancelejā, un patīkama izskata sešpadsmit gadus veca meita ar nedaudz izliektu, taču jauku deguntiņu katru dienu nāca skūpstīt viņam roku, sakot: bonjour, papa