1 . Viņa laulātā draudzene, vēl spirgta un pat diezgan glīta sieviete, deva viņam vispirms noskūpstīt roku un tad, pagriezusi to uz otru pusi, skūpstīja viņa roku. Taču svarīgā persona, blakus minot, gan pilnīgi apmierināts ar ģimenes pavarda siltumu, uzskatīja par pieklājīgu turēt draudzīgām attiecībām draudzeni citā pilsētas daļā. Sī draudzene nebija ne par matu labāka, ne jaunāka par viņa sievu, taču tā jau tas augstākajās aprindās iegājies, un par to spriest nav mūsu darīšana. Tātad svarīgā persona nokāpa lejā, iesēdās kamanās un pateica kučierim: «Pie Karolinas Ivanovnas!» — bet pats, visai lepni ietinies siltā šinelī, palika tai patīkamajā stāvoklī, par kuru labāka krievu cilvēkam nemaz nevar izdomāt, tas ir, kad pats ne par ko nedomā, bet domas pa to laiku pašas lien galvā cita par citu patīkamākas un nav pat jāpūlas dzīties tām pakaļ un tās meklēt. Pilns labpatikas viņš vieglītēm pārcilāja atmiņā visus pavadītā vakara jautros brīžus, visus vārdus, kas bija likuši nelielajam pulciņam skaļi smieties; daudzus no tiem viņš pat pusbalsī atkārtoja un atzina, ka tie joprojām tikpat jocīgi kā iepriekš, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka ari pats no sirds nosmējās. Reizumis viņu tomēr traucēja brāzmains vējš, kas, pēkšņi izrāvies dievs zina no kurienes un sazin aiz kāda iemesla, graizīt graizīja seju, sviezdams acīs sniega pītes, plandīdams šineļa apkakli kā buru vai arī pēkšņi ar pārdabisku spēku uzmezdams to viņam uz galvas, tā ka visu laiku bija ko nopūlēties, lai no tās atkal izvīstītos laukā. Piepeši svarīgā persona juta, ka viņu kāds visai cieši satver aiz apkakles. Pagriezies viņš ieraudzīja neliela auguma cilvēku vecā, novalkātā vicmun- dierī un ar šausmām pazina tajā Akakiju Akakijeviču. Ierēdņa seja bija balta kā sniegs un izskatījās pilnīgi kā mironim. Taču svarīgās personas šausmas pārsniedza visas robežas, kad viņš pamanīja, ka miroņa mute izvaibstās un, uzdvesdama viņam kapa elpu, runā šādu valodu: «A, tad te nu tu man beidzot esi! Beidzot es tevi, tā teikt, notvēru aiz apkakles! Taisni tavs šinelis man vajadzīgs! Neparūpējies par manējo, turklāt vēl sa- brāzi — tagad dod šurp savējo!» Nabaga svarīgā persona tikko nenomira. Lai cik stingru raksturu viņš bija kancelejā un vispār pret zemāk stāvošajiem, kaut arī, palūkojies vien uz viņa vīrišķīgo izskatu un stāvu, ikviens nodvesās: «0, kas par raksturu!»— taču te viņš, tāpat kā ļoti daudzi no tiem, kas apveltīti ar spēkavīra ārieni, sajuta tādas šausmas, ka tīri pamatoti sāka baidīties, ka viņu neķer kāda ļauna lēkme. Viņš pats aši nosvieda no pleciem savu šineli un nebalsī uzbrēca kučierim: «Drāz, cik jaudas, uz mājām!» Kučieris, izdzirdīs balsi, kāda parasti tika lietota izšķirošos brīžos un pat pavadīta ar kaut ko krietni iedarbīgāku, drošības pēc ierāva galvu plecos, atvēzējās ar pātagu un aizšāvās kā bulta. Pēc minūtēm sešām vai mazliet vairāk svarīgā persona jau bija pie savas mājas vārtiem. Bāls, pārbijies un bez šineļa — viņš nebija vis braucis pie Karolinas Ivanovnas, bet uz mājām — viņš ar mokām aizsteberēja līdz savai istabai un pavadīja nakti lielā sajukumā, tā ka otrā rītā pie tējas meita viņam bez aplinkiem pateica: «Tu šodien esi gluži bāls, papu!» Taču papus klusēja un nebilda nevienam ne vārda par to, kas viņam lēcies un kur viņš bijis, un kurp gribējis braukt. Sis notikums atstāja uz viņu stipru iespaidu. Viņš pat daudz retāk sāka teikt padotajiem— «kā jūs uzdrošināties, vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā»; ja arī teica, tad vismaz ne ātrāk, iekams nebija uzklausījis, ko no viņa vēlas. Taču vēl brīnišķīgāk ir tas, ka kopš šā laika ierēdnis mironis vairs it nekad netika rādījies: acīmredzot ģenerāļa šinelis viņam bija pašā laikā; vismaz nekur vairs netika dzirdēti tādi gadījumi, ka būtu kādam norauts šinelis. Jāsaka gan, ka daudzi rosīgi un gādīgi ļaudis neparko negribēja apmierināties un melsa, ka tālās pilsētas nomalēs ierēdnis mironis aizvien vēl parādoties. Un tiešām — viens Kolomnas sardzes policists pats savām acīm bija redzējis, ka gar kādas mājas stūri parādās spoks; taču, būdams pēc savas dabas mazliet nevarīgs, tā ka reiz pat parasts pusauga sivēns, ar joni izšāvies no kāda iecirkņa, bija nogāzis viņu no kājām par gardiem smiekliem apkārt stāvošajiem ormaņiem, no kuriem viņš par tādu ņirgāšanos izplēsa pa grasim tabakai, — tātad, būdams nevarīgs, viņš nebija uzdrīkstējies mironi aizturēt, bet tāpat vien sekojis tam tumsā, līdz spoks piepeši atskatījies un apstājies noprasījis: «Ko tu gribi?» — un parādījis tādu dūri, kādu pat pie dzīvajiem negadās sastapt. Sardzes policists atteicis: «Neko,» — un uz vietas griezies atpakaļ. Šis spoks tomēr bijis daudz garāka auguma un ar pārlieku lielām ūsām un, soļodams, kā licies, uz Obuhovas tilta pusi, pavisam nozudis nakts tumsā.