1842
ārprātīga piezīmes
todien atgadījās neparasts notikums. No rīta pamodos diezgan vēlu un, kad Mavra man atnesa nospodrinātus zābakus, pajautāju, cik pulkstenis. Izdzirdis, ka jau sen nozvanīts desmit, steidzos ātrāk apģērbties. Atzīstos, labprāt nemaz neietu uz departamentu, zinot, cik skābu ģīmi sataisīs mūsu nodaļas priekšnieks. Jau kur tas laiks, kopš viņš man uzbilst: «Kā tas nāk, ka tev, brāl, tādas jukas galvā? Citreiz tu šaudies kā apsvilis, tad atkal visu tā sajauc, ka pats nelabais neko nesaprot, titulā tev mazais burts, tu neatzīmē ne datuma, ne numura.» Sasodītais gremza! Viņam droši vien skauž, ka es sēžu direktora kabinetā un asinu spalvas viņa ekselencei. Vārdu sakot, es neietu uz dapartamentu, ja necerējis satikt kasieri un varbūt kaut nieku izkaulēt no tā žīda uz priekšu no algas. Tas nu gan ir gauneris! Lai viņš kādreiz par mēnesi uz priekšu izmaksātu naudu — dieviņ tētiņ, tad jau drīzāk atnāks pastardiena. Lūdzies, kaut vai gals klāt, lai tev kā vajag — nedos, sirmais velns. Bet mājās paša virēja pliķē viņu pa vaigiem.
To visa pasaule zina. Nesaprotu, kāds labums no dienesta departamentā. Gluži nekādu ienākumu. Lūk, guberņas pārvaldē, civilās un kroņa palātās pavisam cita lieta: paskat vien, kā tur dažs labs iespiedies pašā kaktā un raksta vienā rakstīšanā. Mugurā viņam nejēdzīgs fraķelis, purns tāds, ka gribas nospļauties, bet paraugies tikai, kādu vasarnīcu nomā! Apzeltītu porcelāna tasi nav ko nest viņam. «Tāda dāvana,» viņš teic, «piestāv dakterim,» — bet viņam dod šurp rikšotāju pāri vai ratus, vai bebrādas apkakli par kādiem trīssimt rubļiem. No izskata tik lēnīgs, runā tik iztapīgi: «Aizdodiet, lūgtu, nazīti noasināt spalviņu,» — bet pa to starpu aptīrīs tā, ka lūdzēju palaidīs vienos kreklos. Taisnība gan, dienests toties mums ir pieklājīgs, visur tīrība tāda, kādu nemūžam nedabūs redzēt guberņas pārvaldē: galdi no sarkankoka, un visi priekšnieki uzrunā ar «jūs». Atzīstos, ja dienests nebijis tik pieklājīgs, sen jau būtu pametis departamentu.
Uzvilku veco mēteli un paņēmu lietussargu, tāpēc ka lietus gāza kā ar spaiņiem. Ielas bija tukšas, pretī pagadījās vien tikai sievas, apsegušās ar brunču malu, un krievu tirgoņi zem lietussargiem, un izsūtāmie. No smalkiem ļaudīm patrāpījās vienīgi mūsu pašu brālis — ierēdnis. Es viņu ieraudzīju ielu krustojumā. Un, tiklīdz ieraudzīju, teicu sev: «Ahā! Nekā, mīļais, tu neej vis uz departamentu, tu steidz pakaļ tai, kas skrien pa priekšu, un skaties uz viņas kājām.» Ir gan bendesmaiss tas mūsu ierēdnis! Nudien, neatpaliek ne no viena virsnieka: ja tikai paies garām kāda ar cepuri galvā, katrā ziņā piesiesies. Kad es tā pārdomāju, ieraudzīju piebraucam karieti pie veikala, kuram gāju garām. Tūliņ to pazinu: tā bija mūsu direktora kariete. «Bet viņam taču neko nevajag veikalā,» es nodomāju. «Droši vien tā būs viņa meita.» Piespiedos pie sienas. Sulainis atvēra durtiņas, un viņa kā putniņš izspurdza no karietes. Kā viņa paskatījās pa labi un pa kreisi, kā nozibsnīja ar uzacīm un acīm… Ak kungs un dievs! Pagalam, esmu pagalam! Un kas viņai ko braukāt tādā slapjdraņķī! Saki nu vēl, ka sievietēm nav liela kāre pēc visām šim lupatām. Viņa nepazina mani, un es jau arī centos jo vairāk ievīstities, tāpēc ka mans mētelis ir vienos traipos un izgājis no modes. Tagad mēteļiem ir garas apkakles, bet man tās ir īsas — viena uz otras; un vadmala arī nav presēta. Viņas šunelis, nepaspējis ieskriet pa veikala durvīm, palika uz ielas. Es to šuneli pazīstu. Viņu sauc par Medži. Nebiju pat brīdi pastāvējis, kad pēkšņi dzirdu smalku balstiņu: «Labdien, Medži!» Se tev! Kas to saka? Apskatos un redzu — zem lietussarga iet divas dāmas: viena veca, otra jauniņa; taču viņas jau ir garām, bet man blakus atkal atskan: «Kā tev nav kauna, Medži!» Jupis ar ārā! Redzu, Medži saostas ar šuneli, kas iet aiz dāmām. «Aha!» saku pats sev. «Vai tik neesmu piedzēries? Tikai, šķiet, tas reti ar mani atgadās.» «Nē, Fidel, tu velti tā domā,» savām acīm redzēju, to teica Medži, «es biju, vau! Vau! es biju, vau, vau, vau, ļoti slima.» Paskat vien, kas par suni! Atzīstos, es ļoti izbrīnījos, izdzirdis to runājam cilvēku valodā. Bet vēlāk, kad visu labi pārdomāju, vairs nebrīnījos. Patiesi — pasaulē jau bijis daudz tādu gadījumu. Stāsta, Anglijā izpeldējusi zivs, kura pateikusi divus vārdus tik dīvainā valodā, ka zinātnieki jau trīs gadus to pētī un vēl līdz šim neko nav atklājuši. Avīzē lasīju arī par divām govīm, kas ienākušas tirgotavā un prasījušas divas mārciņas tējas. Taču, atzīstos, daudz vairāk izbrīnījos, kad Medži teica: «Es tev rakstīju, Fidel; laikam jau Polkans nebūs aiznesis tev manu vēstuli.» Kaut es algu nesaņemtu! Savu mūžu neesmu dzirdējis, ka suns mācētu rakstīt. Pareizi rakstīt māk tikai muižnieks. Protams, gadās jau viens otrs tirgonis un kantorists, un pat kāds dzimtcilvēks dažreiz raksta; tomēr viņu rakstīšana lielākoties ir mehāniska: nav ne komatu, ne punktu, ne stila.