Tas mani pārsteidza. Atzīstos, kopš kāda laiciņa dažreiz dzirdu un redzu tādas lietas, kuras vēl neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis. «Iešu,» es teicu pats sev, «pakaļ šim šunelim un uzzināšu, kas viņš ir un ko domā.» Uzsitu savu lietussargu un devos līdzi abām dāmām. Pārgājām pāri Zirņu ielai, nogriezāmies pa Pilsoņu ielu, no turienes uz Galdnieku ielu, beidzot nonācām pie Dzeguzes tilta un apstājāmies liela nama priekšā. «So namu es pazistu,» teicu pats sev. «Tas ir Zverkova nams.» Tā tikai ir ēka! Kādi tur dzīvo ļaudis, cik virēju vien, cik iebraucēju! Bet mums, ierēdnīšiem, jādzīvo kā suņiem, sēžam cits citam uz galvas. Tur man dzīvo viens draugs, labi pūš ragu. Dāmas uzkāpa piektajā stāvā. «Labs ir,» es nodomāju, «tagad neiešu, iezīmēšu vietu un pie pirmā gadījuma nekavēšos atnākt
sacerējums. Vakarā, mēteli ietinies, stāvēju pie viņa ekselences parādes durvīm un ilgi gaidīju, vai viņa neiznāks sēsties karietē, tad vēl reizīti paskatītos, bet nē — neiznāca.
Nodaļas priekšnieks satrakojies. Kad ierados departamentā, viņš mani pasauca un sāka runāt tā: «Nu, saki, lūdzams, — ko tu dari?»—«Kā, ko? Es neko nedaru,» es viņam atbildu. «Nu, padomā labi! Tev jau pāri četrdesmitiem, laiks nākt pie prāta. Ko tu gan esi iedomājies? Tev liekas, es nezinu tavus nedarbus? Tu taču lakstojies ap direktora meitu. Jel paskaties uz sevi, padomā — kas tu esi? Tu taču esi nulle, vairāk nekas. Tev taču naV ne graša pie dvēseles. Paskaties vismaz spogulī uz savu seju un nelien, kur nevajag!» Velns parāvis, ka viņam seja izskatās gandrīz pēc pudeles, kas aptiekā, un uz galvas matu kumšķis sacirtots cekulā, ko izslējis uz augšu, un iesvaida to nez ar kādu dadžejju, tad domā, ka viņš jau viens pats visu var. Saprotu, saprotu, kāpēc viņš niknojas uz mani. Viņam skauž; varbūt redzējis man izrādītās labvēlības zīmes. Nospļauties man uz viņu! Ekur liela muiža — valsts padomnieks! Piekarinājis zelta važiņu pie pulksteņa, pasūta zābakus par trīsdesmit rubļiem— nu ne velna taču! Neesmu taču no ierēdņu, no drēbnieku vai apakšvirsnieku bērniem. Esmu muižnieks. Un es arī varu uzkalpoties! Man vēl tikai četrdesmit divi gadi — tie ir gadi, kad īsteni tikai sākas dienests. Pagaidi, drauģel! Gan arī mēs būsim pulkveži un, dievs dos, vēl kas vairāk. Gan jau mūs tad godinās vairāk nekā jūs. Ko tu sev esi ieņēmies galvā, ka nav par tevi kārtīgāka cilvēka! Dodiet arī man pie Ruča[14]pēc modes šūtu fraku, un, kad es uzsiešu tādu pašu kaklasaiti kā tev, tu man līdzi netiksi. Līdzekļu nav — lūk, kur nelaime.
Biju teātrī. Izrādīja krievu duraku Filatku. Loti smējos. Bija vēl kāda vodeviļa ar jocīgiem, visai brīvi uzrakstītiem pantiņiem par kancelejistiem, īpaši par kādu kolēģiju reģistratoru,
tā ka es brīnījos, kā cenzūra tos izlaidusi cauri, bet par tirgoņiem runāja atklāti, ka tie krāpjot tautu un ka viņu dēliņi plosoties un lienot muižniekos. Par žurnālistiem arī bija visai smieklīga kupleja: ka tiem patīkot par visu gānīties un ka autors lūdzot, lai publika viņu aizstāv. Visai amizantas lugas tagad raksta sacerētāji. Man patīk apmeklēt teātrus. Tiklīdz sakrājas kāda kapeika, nekādi nenociešos neaizgājis. Bet, lūk, starp mūsējiem, starp ierēdņiem, ir tādi cūkas: neparko, nejēga, neies uz teātri, varbūt tikai gadījumā, ja par brīvu iedosi viņam biļeti. Kāda aktrise dziedāja ļoti jauki. Atcerējos viņu … ak nelietība! … Nekas, nekas … Klusums.
Pulksten astoņos devos uz departamentu. Nodaļas priekšnieks sataisīja tādu seju, it kā neredzētu mani atnākam. Es tāpat izlikos, it kā starp mums nekas nebūtu. Pārskatīju un salīdzināju papīrus. Aizgāju pulksten četros. Gāju garām direktora dzīvoklim, bet neviena nemanīju. Pēc pusdienām lielākoties nogulēju gultā.