A! Nu beidzot! To jau zināju: suņiem ir politiski ieskati par visiem priekšmetiem. Palūkosimies, kas ir ar to papā.
… /oti dīvains cilvēks. Viņš vairāk klusē. Runā reti kad; taču pirms kādas nedējas viņš nemitīgi sarunājās pats ar sevi: «Dabūšu vai nedabūšu?» — vienā rokā paņem papīriņu, otru saliec tukšu un saka: «Dabūšu vai nedabūšu?» Reiz viņš uzdeva man jautājumu: «Kā tu domā, Medži? Dabūšu vai nedabūšu?» Es gluži neko nesapratu, paostīju viņa zābaku un aizgāju prom. Pēc tam, ma chere, pēc nedēļas papā pārradās loti priecīgs. Visu rītu pie viņa nāca mundierēti kungi un ar kaut ko apsveica. Pie galda viņš bija tik priecīgs, kādu nekad neesmu redzējusi, stāstīja anekdotes, bet pēc pusdienām pacēla mani augšā pie kakla un teica: «Paskaties nu, Medži, kas tas ir!» Es ieraudzīju kaut kādu lentīti. Es to apostīju, bet nejutu nekāda aromāta, beidzot nedroši aplaizīju: mazliet sālīta.
Hm! Manuprāt, šis šunelis jau pārlieku … ka tikai nedabū sukas! A, tad viņš ir godkārīgs! Tas jāņem vērā.
Ardievu, ma chere! Skrienu un tā joprojām… un tā joprojām … Rīt pabeigšu vēstuli. Nu, sveika! Šodien atkal esmu kopā ar Tevi. Šodien mana jaunkundze Sofī. ..
A! Nu, paskatīsimies, ko tā Sofī dara. Ak, kāda nelietība! … Nekas, nekas … turpināsim.
…mana jaunkundze Sofī bija ārkārtīgi uzbudinājusies. Viņa posās uz balli, un es nopriecājos, ka, viņai mājā neesot, varēšu rakstīt Tev. Mana Solī vienmēr gatava braukt uz balli, lai gan ģērbjoties gandrīz vienmēr skaišas. Nekādi nesaprotu, ma chere, kāda var būt patika braukt uz balli. Solī atgriežas no balles pulksten sešos no rīta, un gandrīz vienmēr pēc viņas bālās un vājās sejas uzminu, ka viņai, nabadzītei, tur nav devuši ēst. Atzīstos, es gan tā nevarētu dzīvot. Ja man nedotu irbes mērci vai ceptus vistas spārniņus, tad… es nezinu, kas ar mani notiktu. Garšīga arī ir mērce ar putriņu. Bet burkāni vai rāceņi, vai artišoki nekad nebūs labi…
Pārlieku negluds stils. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks nav rakstījis. Iesāk, kā vajag, bet nobeidz suniski. Paskatīsimies vēl vienu vēstuli. Pārāk gara. Hm! ArJ datums nav uzlikts.
Ak, mīļā! Cik jūtama ir pavasara tuvošanās! Mana sirds pukst, it kā ko gaidot. Ausīs mūžīgs troksnis. Un tāpēc es bieži vien, kāju pacēlusi, stāvu kādu brīdi, klausīdamās pie durvīm. Atklāšu Tev, ka man ir daudz pielūdzēju. Bieži vien, uz loga sēdēdama, es tos apskatu. Ai, kaut Tu zinātu, kādi neglīteņi ir staro viņiem! Dažs tāds lamzaks sētas suns, briesmīgi glups, uz sejas jau rakstīta dumjība, svarīgi soļo pa ielu un iedomājas, ka šis esot ievērojama persona, domā, ka tā jau uz viņu visi skatās. Nemaz neskatās. Es pat uzmanību nepievērsu, it kā nemaz viņu neredzētu. Un kāds baismīgs dogs apstājās pie mana loga! Ja viņš paceltos uz pakaļkājām — ko šis rupjais tēviņš droši vien neprot —, tad būtu par veselu galvas tiesu garāks par manas Sofī papuci, kurš arī ir diezgan gara auguma un resns. Sis lempis, jādomā, ir briesmīgs nekauņa. Es parūcu uz viņu, bet šim nekas par to. Kaut jel saviebies! Izbāzis mēli, nokāris milzīgās ausis un raugās logā — mužiks kas mužiks! Bet vai patiesi, ma chere, Tu domā, ka mana sirds ir vienaldzīga pret visiem aplidotājiem? Ai, nē! Ja Tu būtu redzējusi vienu kavalieri, kurš līda pār kaimiņu nama sētu, vārdā Trezors. Ai, ma chere, kāds viņam purniņš!
Tpl, kad tevi nelabais! … Tīrās blēņas! … Kā var klāstīt vēstulēs tādas dumjības! Man vajag cilvēka! Gribu redzēt cilvēku; es prasu barību, to barību, kas baro un saldina manu dvēseli; bet tie ir nieki vien… Pāršķirsim lapu, vai nebūs labāk.
… Sofī sēdēja pie galdiņa un kaut ko šuva. Es raudzījos pa logu, jo man patīk apskatīt gājējus. Te uzreiz ienāk sulainis un saka: «Teplovs!» — «Lūdz iekšā,» Sofī iesaucās un metās mani apskaut. «Ak, Medži, Medži! Ja tu zinātu, kāds viņš ir: tumšmatis, kambarkungs, bet kādas acis! Melnas un reizē gaišas, kā uguns.» Un Sofī ieskrēja savā istabā. Pēc brītiņa ienāca jauns kambarkungs ar melnu vaigu bārdu, piegāja pie spoguļa, saglauda matus un apskatīja istabu. Es parūcu mazliet un nosēdos savā vietā. Sofī drīz iznāca un priecīgi atņēma viņa paklanīšanos: bet es tāpat vien, it kā neko nemanītu, joprojām raugos pa logu laukā, tomēr galvu gan pagriezu sāņis un centos saklausīt, par ko viņi runā. Ak, ma chhre, par kādām blēņām viņi runāja! Viņi runāja par to, ka viena dāma dejā iztaisījusi nevis to, bet kādu citu figūru un ka nez kāds Bobovs savā kuplajā žabo izskatījies pēc stārķa un gandrīz nokritis zemē; kāda Ļidina iedomājoties, ka viņai esot zilas acis, bet patiesībā tās esot zaļas un tamlīdzīgi. «Kur nu,» es nodomāju klusībā, «nemaz nevar salīdzināt kambarkungu ar Trezoru!» Debestiņ! Kāda starpība! Pirmkārt, kambarkungam ir pilnīgi gluda seja un to ieskauj vaigu bārda, it kā viņš būtu apsējies melnu lakatu; bet Trezoram ir smails purniņš un pašā pierē balts laukumiņš. Trezora viduci nemaz nevar salīdzināt ar kambarkunga viduci. Un acis, iznešanās pilnīgi citāda. Starpība milzīga! Nesaprotu, ma chere, ko viņa atrod savā Teplovā! Ko viņa tā jūsmo par to? …
Man arī liekas, kaut kas nav īsti pareizi. Nevar būt, ka kambarkungs tā spējis viņu apburt. Paskatīsimies, kas būs tālāk.
Man domāt, ja viņai patīk šis kambarkungs, tad drīz vien patiks arī tas ierēdnis, kas sēž pie papā kabinetā. Ak, ma ch&re, ja Tu zinātu, kas tas par spoku! Nu, īsts bruņurupucis maisā…
Kurš ierēdnis tas varētu būt?
Viņa uzvārds pārlieku jocīgs. Viņš vienmēr sēž un asina spalvas. Mati viņam uz galvas gluži kā siens. Papā vienmēr viņu izrīko gluži kā kalpu.
Rādās, šis pretīgais šunelis tēmē uz mani. Kur tad man ir tie mati kā siens?
Solī nekādi nevar valdīt smieklus, kad raugās uz viņu.
Ko nu mels, nolādētais šunel! Ir gan nekrietna mēle! It kā es nezinātu, ka tas aiz skaudības. It kā es nezinātu, kas te roku pielicis. Tā ir nodaļas priekšnieka roka. Sis vīrs zvērējis man sariebt un nu kaitē un kaitē, uz katra soļa kaitē. Tomēr paskatīsimies vēl vienu vēstuli. Tur varbūt viss pats no sevis noskaidrosies.