Ma chēre Fidele, atvaino, ka tik sen neesmu rakstījusi. Biju pilnīgā skurbumā. Patiesi — īsti pareizi teicis kāds rakstnieks, ka mīlestība esot otra dzīve. Turklāt mūsmājā tagad lielas pārmaiņas. Kambarkungs pie mums nāk katru dienu. Sofī viņā iemīlējusies līdz ārprātam. Papā ir ļoti priecīgs. Es pat dzirdēju no mūsu Grigorija, kurš slauka grīdu un gandrīz vienmēr sarunājas pats ar sevi, ka drīz būšot kāzas; tāpēc ka papā katrā ziņā grib Sofī izdot vai nu ģenerālim, vai kambarkungam, vai arī kara pulkvedim …
Velns parāvis! Nevaru vairs lasīt… Visur tikai kambarkungs vai ģenerālis. Viss, kas vien pasaulē labāks, tiek vai nu kamabarkungam, vai arī ģenerālim. Dažreiz pagadās kāds mazumiņš, tu, cilvēks, domā pasniegt pēc tā roku, bet kambarkungs vai ģenerālis to jau noceļ. Velns parāvis! Gribētu pats būt ģenerālis: ne jau tāpēc, lai iegūtu roku un visu citu, nē, gribētu būt ģenerālis tikai tāpēc, lai redzētu, kā viņi locisies uu taisīs visus tos galma stiķus un kumēdiņus, un pēc tam gribu pateikt viņiem, ka spļauju uz abiem. Velns parāvis! Tas mani kaitina! Saplēsu gabalos dumjā šuneļa vēstules.
Nevar būt! Blēņas! Kāzas nenotiks. Kas tur liels, ka viņš ir kambarkungs? Tas taču nav nekas vairāk kā nosaukums; ta nemaz nav kāda redzama lieta, ko var paņemt rokās. Jo no tā, ka tu esi kambarkungs, tev trešā acs pierē nenāks klāt. Viņam taču deguns nav no zelta taisīts, bet tāds pats kā man, kā kuram katram; viņš taču ar to osta, nevis ēd, šķauda, nevis kāsē. Vairāk reižu esmu gribējis izdibināt, kāpēc tāda atšķirība. Kāpēc es esmu titulārpadomnieks, un kādam nolūkam esmu titulārpadomnieks? Varbūt esmu grāfs vai ģenerālis un tikai izliekos par titulārpadomnieku? Varbūt pats nezinu, kas es esmu. Vai maz piemēru ir vēsturē: kāds prasts cilvēks, nepavisam ne muižnieks, bet vienkāršs pilsētnieks vai pat zemnieks, — un pēkšņi atklājas, ka viņš ir augstmanis, bet dažreiz pat valdnieks. Kad no zemnieka dažreiz iznāk kas tāds, kas var iznākt no muižnieka. Ja nu, piemēram, es ierodos ģenerāļa mundierī: man uz labā pleca uzplecis, uz kreisā pleca uzplecis, pār plecu gaišzila lenta — ko? Kādu dziesmiņu tad dziedās mana skaistule? Ko teiks pats papā, mūsu direktors? O, viņš ir ļoti godkārīgs! Viņš ir masons, noteikti masons, kaut gan izliekas pēc šāda tāda, bet es tūliņ pamanīju, ka viņš ir masons: ja, piemēram, sarokojas ar kādu, tad pabāž tikai divus pirkstus. Vai tad es šobrīd pat nevaru būt iecelts par ģenerālgubernatoru vai intendantu, vai par kādu citu? Man gribētos zināt, kāpēc esmu titulārpadomnieks. Kāpēc tieši titulārpadomnieks?
Visu rītu šodien lasīju avīzes. Dīvainas lietas notiek Spānijā. Es lāgā nemaz nevarēju tās saprast. Raksta, ka tronis esot atcelts1 un ka valstsvīri nevarot izšķirties, ko celt par mantinieku,
un tāpēc notiekot jukas. Man tas šķiet ārkārtīgi dīvaini. Kā tad var atcelt troni? Stāsta, kādai donnai vajagot kāpt tronī. Taču donna nevar kāpt tronī. Nekādi nevar. Tronī vajag būt karalim. Bet teic, karaļa neesot. Nevar būt, ka nav karaļa. Valsts nevar būt bez karaļa. Karalis ir, tikai viņš atrodas nezināmā vietā. Varbūt viņš atrodas turpat, bet kaut kādi ģimenes iemesli vai kaimiņvalstu — piemēram, Francijas un citu zemju draudi liek viņam slēpties, un varbūt ir vēl kādi citi iemesli.
Jau biju pavisam sataisījies iet uz departamentu, bet aizkavēja dažādi iemesli un domas. No galvas neiziet Spānijas lietas. Kā gan tas var būt, ka donna kļuvusi karaliene? To nepieļaus. Un pirmā jau nepieļaus Anglija. Un turklāt vēl arī visas Eiropas politiskās lietas: Austrijas ķeizars, mūsu valdnieks… Jāsaka, visi šie notikumi tā mani ir nokāvuši un satricinājuši, ka visu dienu galīgi ne ar ko nevaru nodarboties. Mavra man teica, ka pie galda es esot bijis ārkārtīgi izklaidīgs. Un patiesi— šķiet, no izklaidības es nometu zemē divus šķīvjus, kas turpat saplīsa. Pēc pusdienām gāju uz kalniem. Neko pamācošu nevarēju iegūt. Lielākoties gulēju gultā un spriedelēju par Spānijas lietām.
Sī diena ir vislielākā triumfa diena! Spānijā ir karalis. Viņš ir atradies. Sis karalis esmu es. Tieši šodien par to uzzināju. Tiesa, pēkšņi mani it kā zibens apgaismoja. Nesaprotu, kā es varēju domāt un iztēloties, ka esmu titulārpadomnieks. Kā man varēja ienākt galvā šī dulnā doma? Labi vēl, ka toreiz neviens neiedomājās mani iesēdināt trako namā. Tagad man pavērušās visas iespējas. Tagad redzu visu kā uz delnas. Bet agrāk, es nesaprotu, agrāk viss bija kā miglā tīts. Un, manuprāt, tas viss notiek tāpēc, ka ļaudis iedomājušies, it kā cilvēka smadzenes atrodoties galvā; tā nemaz nav: tās atnes vējš no,Kaspijas jūras puses. Vispirms es pateicu Mavrai, kas esmu. Kad viņa izdzirda, ka viņas priekšā stāv Spānijas karalis, viņa sasita plaukstas un gandrīz nomira no bailēm. Dumjā, viņa nekad vēl nav redzējusi Spānijas karali. Es tomēr pūlējos viņu nomierināt
un žēlīgos vārdos centos pārliecināt, ka esmu labvēlīgs un pa visam nedusmojos, ka reizēm viņa slikti tīra manus zābakus. Tie taču ir tumši ļaudis. Tiem nevar stāstīt par augstām lietām. Viņa nobijās tāpēc, ka pārliecināta, it kā visi Spānijas karaļi līdzīgi Filipam II. Taču es iestāstīju, ka starp mani un Filipu nav nekādas līdzības un ka man nav neviena kapucīņa … Uz departamentu negāju. .. Piķis viņu rāvis! Nē, draugi, tagad mani neievilināsiet; vairs neņemšos pārrakstīt jūsu pretīgos papīrus!
Šodien bija atnācis mūsu eksekutors ar vēsti, lai ejot uz departamentu, ka nu jau vairāk nekā trīs nedēļas es neierodoties darbā. Joka pēc aizgāju uz departamentu. Nodaļas priekšnieks domāja, ka sveicināšu viņu un sākšu atvainoties, bet es paskatījos uz viņu vienaldzīgi, ne pārāk dusmīgi un arī ne pārāk labvēlīgi un apsēdos savā vietā, it kā neviena nemanīdams. Raudzījos uz visiem tiem kantora plukatām un domāju: «Kas notiktu, ja jūs zinātu, kas sēž starp jums… Ak kungs un dievs! Kādu jezgu jūs saceltu, un ari pats nodaļas priekšnieks sāktu man klanīties līdz jostas vietai, tāpat kā viņš tagad klanās direktoram.» Man priekšā nolika nez kādus papīrus, lai taisītu no tiem izvilkumu. Taču es ne pirksta nepiedūru. Pēc brītiņa viņi sarosījās. Teica, nākot direktors. Daudzi ierēdņi skrēja cits citam priekšā, lai izrādītos direktoram. Bet es ne no vietas. Kad viņš gāja cauri mūsu nodaļai, visi sapogāja savas frakas, bet es — nekā! Kas par to, ka direktors! Lai es pieceltos «viņam — nemūžam! Kas šis par direktoru! Viņš ir zābaks, nevis direktors. Parasts zābaks, vienkāršs zābaks un vairāk nekas. Tāds, kuru auj kājās. Man visvairāk nāca smiekli, kad nolika man papīrus, lai parakstu. Viņi domāja, ka uzrakstīšu pašā lapas maliņā: tāds un tāds galda priekšnieks. Nekā nebija! Pašā galvenajā vietā, kur parakstās departamenta direktors, uzvilku: «Ferdinands VIII.» Vajadzēja redzēt, kāds godbijīgs klusums iestājās; taču es pamāju tikai ar roku, teikdams: «Nav vajadzīgs izrādīt nekādas pazemības zīmes!» — un izgāju laukā. No turienes devos tieši uz direktora dzīvokli. Viņa nebija mājās. Sulainis mani negribēja ielaist, bet es tam pateicu ko tādu, ka viņam nolaidās rokas. Es ielavījos tieši buduārā. Viņa sēdēja pie spoguļa, pielēca kājās un atkāpās no manis. Tomēr es viņai neteicu, ka esmu Spānijas karalis.