Teicu vienīgi, ka viņu gaida tāda laime, kādu pati nevar nemaz iedomāties, un, par spīti naidnieku intrigām, mēs būsim kopā. Vairāk neko teikt negribēju un izgāju laukā. O, šī viltīgā būtne — sieviete! Tikai nu sapratu, kas īsti ir sieviete. Līdz šim neviens nav zinājis, ko viņa mīclass="underline" es pirmais to atklāju. Sieviete ir iemīlējusies velnā. Jā, nopietni. Fiziķi raksta muļķības, ka viņa ir tāda un tāda, — patiesībā viņa mīl vienīgi velnu. Redziet, tur no pirmā balkona ložas viņa tēmē ar lorneti. Jūs domājat, ka viņa skatās uz to resni ar zvaigzni? Nemaz'ne, viņa raugās uz velnu, kas tam stāv aiz muguras. Lūk, tas paslēpās rešņa zvaigznē! Lūk, kur met no turienes viņai ar pirkstu! Un viņa to apprecēs. Apprecēs. Un, lūk, visi tie viņu činām apveltītie tēvi, lūk, tie, kuri luncinās uz visām pusēm un lien pie galma, un saka — šie esot patrioti un nezin kas vēclass="underline" pēc nomas, pēc nomas tīko šie patrioti! Māti, tēvu, dievu pārdos par naudu — šie godkārīgie Kristus pārdevēji! Tā visa ir tikai godkārība un godkāriba, kas cēlusies no tā, ka zem mēles tiem mazs burbulis un tajā neliels tārpiņš, tāds kā kniepadatas galviņa, un to visu taisa kāds bārddzinis, kurš dzīvo Zirņu ielā. Neatceros, kā viņu sauc, taču noteikti ir zināms, ka viņš kopā ar kādu bērnu saņēmēju grib visā pasaulē izplatīt Muhameda ticību un tāpēc jau, kā stāsta, Francijā lielākā tautas daļa atzīstot Muhameda ticību.
Inkognito staigāju pa Ņevas prospektu. Garām brauca kungs un ķeizars. Visa pilsēta noņēma cepures, es arī, tomēr neliku manīt, ka esmu Spānijas karalis. Uzskatīju, ka nepieklājīgi tur pie visiem sevi atklāt, tāpēc ka vispirms jāstādās priekšā galmā. Mani līdz šim bija aizkavējis tikai tas, ka nav karaļa drēbju. Kaut dabūtu jel kādu mantiju! Gribēju pasūtīt drēbniekam, bet viņi taču īsti ēzeļi, turklāt nemaz nestrādā savu darbu, bet gan aizrāvušies ar afērām un lielākoties bruģē ielas ar akmeņiem. Nolēmu iztaisīt mantiju no jaunā vicmundiera, kuru esmu uzvilcis tikai pāris reižu. Bet, lai tie nelieši nesabojātu, apņēmos šūt pats pie slēgtām durvīm, lai neviens neredz. Ar šķērēm es to visu sagraizīju, tāpēc ka piegriezumam jābūt pilnīgi citam.
Bija velns zina kas.
Mantija pilnīgi gatava un pašūta. Mavra iebrēcās, kad to uzvilku. Tomēr vēl neesmu saņēmies stādīties priekšā galma. Līdz šim laikam vēl nav ieradusies deputācija no Spānijas. Bez deputātiem nav pieklājīgi. Zaudēšu visu savu cieņu. Gaidu to ik bridi.
Mani ārkārtīgi pārsteidz deputātu kavēšanās. Kādi iemesli tos varēja aizkavēt? Vai patiesi Francija? Jā, tā ir visnelabvēlīgākā valsts. Gāju uz pastu uzzināt, vai nav ieradušies Spānijas deputāti. Taču pastmeistars ir ārkārtīgi dumjš, neko nezina: nē, viņš teic, te nav nekādu spāņu deputātu, bet, ja vēlaties rakstīt vēstuli, mēs pieņemsim pēc noteiktā kursa. Velns rāvis! Kam tā vēstule? Vēstule ir blēņas. Vēstules raksta aptiekāri…
Un tā esmu Spānijā, un tas notika tik ātri, ka es tikko paguvu atjēgties. Šodien no rīta pie manis ieradās spāņu deputāti — un es kopā ar viņiem iesēdos karietē. Man likās dīvains neparastais ātrums. Mēs braucām tik ātri, ka pēc pusstundas sasniedzām Spānijas robežas. Kaut gan — tagad jau visā Eiropā ir čuguna ceļi un tvaikmašlnas brauc loti ātri. Dīvaina ir Spānijas zeme: kad mēs iegājām pirmajā istabā, es ieraudzīju daudz ļaužu ar noskūtām galvām. Tomēr es atjautu, ka tiem jābūt vai nu grandiem, vai zaldātiem, tāpēc ka tie skuj galvas. Ārkārtīgi dīvaina man šķita valsts kanclera uzvešanās; viņš veda mani pie rokas un iegrūda nelielā istabā, teikdams: «Sēdi te, bet, ja tu sevi sauksi par karali Ferdinandu, tad es no tevis izdauzīšu šo patiku.» Taču es, zinādams, ka tas nav nekas cits kā kārdināšana, atbildēju noraidoši, par ko kanclers iebelza man ar rungu divas reizes pa muguru tik sāpīgi, ka es gandrīz iebļāvos, tomēr noturējos, atcerējies, ka tas ir bruņinieku paradums, kad iestājas augstā kārtā, tāpēc ka Spānijā vēl šobrīd ir dzīvi bruņinieku paradumi. Palicis viens, nolēmu nodarboties ar valsts lietām. Atklāju, ka Ķīna un Spānija ir pilnīgi viena un tā pati zeme un tikai nezinātāji tās uzskata par dažādām valstīm. Iesaku visiem uz papīra tīši uzrakstīt — Spānija, tad iznāks Ķīna. Tomēr mani ļoti apbēdināja notikums, kas gaidāms rītdien. Rīt pulksten septiņos notiks dīvaina parādība: zeme uzsēdīsies uz mēness. Par to jau raksta arī slavenais angļu ķīmiķis Velingtons. Atzīstos, man nodrebēja sirds, kad iedomājos mēness neparasto maigumu un trauslumu. Mēnesi parasti taisa Hamburgā un taisa ļoti slikti. Brīnos, kāpēc Anglija tam nepievērš uzmanību. Mēnesi taisa klibs mucinieks, un redzams, šim muļķim nav nekādas jēgas par mēnesi. Viņš pielicis tam darvotu virvi un kādu daļu kokeļļas; un tāpēc pa visu zemi izplatījusies briesmīga smirdoņa, ka jāaizspiež deguns. Aiz to mēness ir tik trausla bumba, ka ļaudis tur nekādi nevar dzīvot, tur dzīvo tikai deguni. Un aiz šā iemesla mēs nevaram saredzēt savus degunus, jo tie visi atrodas uz mēness. Un, kad es iedomājos, ka zeme ir smaga viela un uzsēdusies miltos var samalt mūsu degunus, tad mani pārņēma tāds nemiers, ka es, uzvilcis zeķes un kurpes, steidzos uz valsts padomes zāli nolūkā izdot pavēli, lai policija nejauj zemei nosēsties uz mēness. Skūtie grandi, kurus es kuplā skaitā sastapu valsts padomes zālē, bija ļoti prātīgi, un, kad teicu: «Kungi, glābsim mēnesi, zeme grib uzsēsties tam virsū,» — visi tūliņ metās izpildīt manu patvaldniecisko pavēli un daudzi līda pa sienu augšā, lai aizsniegtu mēnesi, bet tai brīdī ienāca lielais kanclers. Viņu ieraudzījuši, visi pamuka. Es, karalis būdams, paliku viens pats. Taču kanclers, man par brīnumiem, iezvēla man ar rungu un iedzina mani istabā. Tāda vara Spānijā ir tautas ieražām!