Opijs jo vairāk sakarsēja viņa domas, un, ja kādreiz ir bijis mīlētājs, kas iemīlējies līdz neprātam, strauji, drausmīgi, postīgi, iznīcinoši, tad šis nelaimīgais bija viņš.
No visiem sapņiem viens par visiem bija priecīgāks: viņš redzēja savu darbnīcu, viņš bija tik jautrs, ar tādu baudu sēdēja ar paleti rokās. Un viņa turpat. Viņa jau bija tā sieva. Viņa sēdēja tam blakus, ar savu jauko elkonīti atspiedusies pret krēsla atzveltni, un raudzījās tā darbā.
Viņas ilgu pilnajās, nogurušajās acīs varēja lasīt svētlaimes smagumu; viņa istaba bija kā paradīze — viss tik gaišs, tik uzposts. Ak dievs! Viņa nolieca savu daijo galvu tam pie krūtīm… Jaukāku sapni viņš nekad vēl nebija redzējis. Pēc tā viņš piecēlās svaigāks un mazāk izklaidīgs nekā agrāk. Viņa galvā dzima dīvainas domas. «Varbūt,» viņš domāja, «kāds netīšs, baismīgs gadījums viņu ievilcis izvirtībā; varbūt viņas dvēsele tiecas pēc nožēlas; varbūt viņa pati vēlas izrauties no sava drausmīgā stāvokļa? Un vai patiesi vienaldzīgi jāpieļauj viņas bojāeja un turklāt tad, kad vajag tikai pasniegt roku, lai glābtu viņu no noslīkšanas?» Viņa domas tiecās vēl tālāk. «Mani neviens nepazīst,» viņš teica pats sev, «un vai maz kādam ir dala gar mani, un man arī nav daļas gar viņiem. Ja viņa patiesi nožēlos un mainīs savu dzīvi, es precēšu viņu. Man viņa jāprec, un es droši vien darīšu daudz labāk nekā daudzi, kuri apprec savas saimniecības vadītājas vai bieži vien visnicināmākos radījumus. Taču mana apņemšanās būs nesavtīga un varbūt pat dižena. Es atdošu pasaulei tās visdaiļāko rotu.»
Iecerējis tādu vieglprātīgu plānu, viņš juta, ka nosarkst; viņš piegāja pie spoguļa un pats izbijās savu iekritušo vaigu un bālās sejas. Viņš rūpīgi sāka posties: nomazgājās, sasukāja matus, uzvilka jaunu fraku, švītīgu vesti, uzmeta plecos apmetni un izgāja uz ielas.
Viņš ieelpoja svaigu gaisu un sajuta svaigumu sirdī kā tāds, kas atveseļojas, kas iziet laukā pēc ilgas slimības. Viņa sirds dauzījās, tuvojoties tai ielai, kurā nebija spēris kāju pēc tās liktenīgās satikšanās.
Ilgi viņš meklēja namu; šķiet, viņš bija aizmirsis. Divas reizes pagājās pa ielu un nezināja, kur apstāties. Beidzot viens nams likās pazīstams. Viņš ātri uzskrēja pa kāpnēm, pieklauvēja pie durvīm: durvis atvērās — un kas viņam iznāca pretī? Viņa ideāls, viņa noslēpumainais tēls, sapņu ainu oriģināls, tā, kas mājoja viņā tik drausmīgi, tik mokoši, tik saldi mājoja viņā. Viņa pati stāvēja tā priekšā. Viņš sāka drebēt; viņš tikko turējās kājās no vājuma, prieka brāzmas pārņemts. Viņa stāvēja tā priekšā tikpat daiļa, lai gan acis bija miegainas, lai gan bālums zagās sejā, kura vairs nebija tik svaiga, taču vēl arvien viņa bija skaista.
— A!—viņa iesaucās, Piskarevu ieraudzījusi, un berzēja acis (pulkstenis jau bija divi). — Kāpēc jūs toreiz aizskrējāt no mums?
Viņš nespēkā apsēdās uz krēsla un raudzījās viņā.
— Bet es nupat tikai pamodos; mani atveda pulksten septiņos no rīta. Es biju pavisam piedzērusi, — viņa piebilda ar smaidu.
Ak, labāk tu būtu mēma un nespētu runāt nekā teikt ko tādu! Kā panorāmā viņa pēkšņi parādīja visu savu dzīvi. Tomēr, par spiti tam, sadūšojies viņš apņēmās pamēģināt, vai viņu neietekmēs pierunāšana. Saņēmies viņš drebošā, kvēlā balsi sāka notēlot viņas drausmīgo stāvokli. Viņa klausījās uzmanīgi un ar izbrīnu, kādu mēs izrādām, sastapdami kaut ko negaidītu un dīvainu. Viegli pasmaidīdama, viņa paskatījās kaktā uz savu draudzeni, kura, mitējusies tīrīt ķemmi, ari uzmanīgi klausījās jauno sprediķotāju.
— Tiesa, esmu nabags, — pēc ilgas un pamāclgas rūnas Piskarevs beidzot teica, — taču mēs strādāsim; sacenzdamies viens par otru, mēs pacentīsimies uzlabot savu dzīvi. Nav nekā patīkamāka kā sasniegt visu saviem spēkiem. Es sēdēšu un gleznošu, tu blakus iedvesmosi mani darbam, izšūsi kaut ko vai noņemsies ar kādu citu rokdarbu, un mēs necietīsim nekādu trūkumu.
— Kā to var!—viņa nicinoši pārtrauca tā runu. — Neesmu ne veļas mazgātāja, ne šuvēja, lai ko strādātu.
Ak dievs! Sais vārdos izpaudās viņas zemiskā un nicināmā dzīve, dzīve, kurā ir tikai tukšums un dīkdienība — šie netikuma uzticamie pavadoņi.
— Preciet mani! — ar nekaunīgu izskatu uztvēra viņas draudzene, kura līdz šim bija sēdējusi kaktā un klusējusi. — Kad es būšu precēta sieva, es sēdēšu, lūk, šitā!
Viņa savilka muļķīgu grimasi savā nožēlojamajā sejā, ar ko ārkārtīgi sasmīdināja skaistuli.
Ak, tas jau ir par daudz! Nav spēka to paciest. Viņš metās laukā bez domām un jūtām. Viņa apziņa aptumšojās: muļķīgi, bez mērķa, neko neredzēdams, nedzirdēdams, nejuzdams, viņš maldījās visu dienu. Neviens nezināja, vai viņš kur pārguļ nakti; tikai nākamajā dienā, muļķīga instinkta vadīts, viņš atnāca savā dzīvoklī bāls, drausmīgā izskatā, izpūrušiem matiem, ar neprāta pazīmēm sejā. Viņš ieslēdzās savā istabā un neviena nelaida iekšā, neko ne no viena sev neprasīja. Pagāja četras dienas, un viņa aizslēgtā istaba ne reizes neatvērās; beidzot aizritēja nedēļa, un istaba joprojām stāvēja ciet. Metās pie durvīm, sāka saukt viņu, taču neviens neatbildēja; beidzot uzlauza durvis un atrada viņa līķi ar pārgrieztu rīkli. Asiņains