bārdas nazis mētājās uz grīdas. Pēc krampjaini izplestajām rokām un pēc baismīgi izķēmotās sejas varēja spriest, ka viņa roka bijusi nedroša un ka viņš vēl ilgi mocijies, pirms viņa grēcīgā dvēsele pametusi miesas.
Tā gāja bojā neprātīgās kaislības upuris nabaga Piskarevs, šis klusais, biklais, bērnišķīgi naivais, ar talanta dzirksteli apveltītais cilvēks, kura talants varbūt ar laiku uzplauktu plaši un spilgti. Neviens nenobirdināja asaras pēc viņa; neviens cits nestāvēja pie viņa līķa, tikai iecirkņa uzraugs un pilsētas ārsts ar garlaikotu seju. Viņa šķirstu klusu — pat bez kādas ceremonijas veda uz Ohtu; aiz viņa iedams, raudāja vienīgi sargzaldāts un arī tikai tāpēc, ka bija izdzēris lieku stopu šņabja. Pat poručiks Pirogovs neatnāca paskatīties uz šo nelaimīgo mirušo nabagu, kuram, dzīvam esot, bija veltījis savu augsto aizbildnību. Un poručikam jau nemaz nebija laika, viņu aizkavēja ārkārtīgs notikums. Tagad pievērsīsimies viņam.
Man nepatīk līķi un nomirušie, un man vienmēr ir nepatīkami, kad ceļu šķērso gara apbedīšanas procesija un zaldāts invalids, kas, apģērbies līdzīgi kapuclnim, ar kreiso roku iešņauc tabaku, tāpēc ka labajā jātur lāpa. Vienmēr sirdi sajūtu īgnumu, kad redzu dārgu katafalku un samta zārku; taču mans īgnums sajaucas ar skumjām, kad noraugos, kā smagais ormanis velk neapsegtu priežu koka zārku ar nabagu un tikai viena pati ubadze, kas pagadījusies ielu krustojumā, tuntuļo aiz tā, tāpēc ka viņai nav cita darba.
Šķiet, mēs pametām poručiku Pirogovu brīdi, kad viņš šķirās no nabaga Piskareva un aizsteidzās pakaļ gaišmatei. Sl gaišmate bija viegliņa, diezgan interesants radījums. Viņa apstājās pie katra veikala un nevarēja atraut acu no logos izliktajām jostām, lakatiem, auskariem, cimdiem un citiem niekiem, viņa nemitīgi grozījās, skatījās apkārt un atpakaļ. «Tu, dūjiņ, esi mana!» Pirogovs pašpārliecināti runāja savā nodabā, dzīdamies viņai pakaļ, ieslēpis seju mēteļa apkaklē, lai nesatiktu kādu paziņu. Taču nebūs lieki pastāstīt lasītājiem, kas ir poručiks Pirogovs.
' Bulgarins F. V. un Grečs N. I. — reakcionāri valdības nometnes žurnālisti un rakstnieki, saistīti ar III nodaļu (t. i., slepeno politisko policiju); viņu romāniem bija neliela popularitāte starp neizvēlīgiem lasītājiem.
par sevi un vienradzis[3] pats par sevi. Patiesībā diezgan grūti ir uzskaitīt visus talantus, ar kādiem liktenis apveltījis Pirogovu. Viņam patikās patērzēt par aktrisēm un dejotājām, bet ne tik brīvi, kā parasti par viņām runā jauns praporščiks. Viņš bija ļoti apmierināts ar savu dienesta pakāpi, kuru ieguvis nesen, un, lai gan dažreiz, nolikdamies uz dīvāna, izsaucās: «Ak, ak! Blēņas vien, blēņas! Kas no tā, ka esmu poručiks?» — taču slepenībā viņam ļoti glaimoja šī jaunā pakāpe; sarunā viņš bieži par to centās aplinkus ieminēties, un reiz, kad uz ielas pagadījās kāds rakstvedis, kurš šķita nepieklājīgs, viņš to tūliņ apstādināja un skopos, bet asos vārdos izteica, ka šim darīšana ar poručiku, nevis kādu citu virsnieku. Un to viņš pacentās izklāstīt jo daiļrunīgi — garām gāja divas visai glītas dāmas. Pirogovam vispār bija kaislība uz visu, kas elegants, un viņš atbalstīja mākslinieku Piskarevu; kaut gan varbūt drīzāk tas notika tāpēc, ka pats ļoti vēlējās skatīt savu vīrišķīgo fiziono- miju portretā. Taču pietiks par Pirogova īpašībām. Cilvēks ir tik apbrīnojama būtne, ka nemaz tā uzreiz nav iespējams uzskaitīt visas viņa labās īpašības, un, jo vairāk viņā ieskaties, jo vairāk to rodas, un tāpēc apraksts iznāktu bezgalīgs.
Un tā Pirogovs joprojām vajāja svešinieci, laiku pa laikam vēršoties pie viņas ar jautājumiem, uz kuriem viņa atbildēja asi, saraustīti, neskaidri. Pa tumšajiem Kazaņas vārtiem viņi nonāca Pilsoņu ielā, tabakas un sīkpreču bodīšu, vāciešu amatnieku un somu nimfu ielā. Gaišmate soļoja jo knaši un ielidoja kāda diezgan notriepta nama vārtos. Pirogovs metās viņai pakaļ. Viņa skrēja augšā pa šaurām, tumšām kāpnēm un iegāja pa durvīm, pa kurām arī Pirogovs drosmīgi iespraucās. Viņš attapās lielā istabā ar melnām sienām un nokvēpušiem griestiem. Uz galda bija sakrauta kaudze dzelzs skrūvju, atslēdznieka darbarīku, spožu kafijas kannu, svečturu; grīda nobārstīta ar vara un dzelzs skaidām. Pirogovs tūliņ aptvēra, ka tas ir amatnieka dzīvoklis. Svešiniece aiztraucās tālāk pa sāndurvīm. Mirkli viņš padomāja, taču, sekojot krievu paražai, saņēmās un gāja tālāk. Viņš nonāca istabā, kura nemaz nelīdzinājās pirmajai; šī istaba bija uzposta visai tīrīgi, kas norādīja, ka saimnieks ir vācietis. Pirogovu pārsteidza neparasti dīvaina aina.
Tur sēdēja Sillers, nevis tas Sillers, kurš uzrakstījis «Vilhelmu Tellu» un «Trīsdesmit gadu kara vēsturi», bet pazīstamais Pilsoņu ielas skārdnieku meistars. Silleram blakus stāvēja Hofmans, nevis rakstnieks Hofmans, bet diezgan labs kurpnieks no Virsnieku ielas, liels Sillera draugs. Sillers bija piedzēries, sēdēja uz krēsla un, ar kāju dauzīdams, kaut ko kvēli runāja. Tas tomēr Pirogovu nepārsteigtu, viņu pārsteidza abu ārkārtīgi dīvainā poza. Sillers sēdēja, izslējis savu diezgan resno degunu un atgāzis galvu, bet Hofmans ar diviem pirkstiem turēja viņu pie šā deguna un virs tā grozīja savu kurpnieka nazi. Abi runāja vāciski, un tāpēc poručiks Pirogovs, kurš vāciski mācēja pateikt tikai «gut Morgen», neko nesaprata no visas šās scēnas. Bet Sillers teica, lūk, ko: