PĒCTRIMDAS UN MŪŽA PĒDĒJO GADU LIRIKA
MASKAVA — PETERBURGA
1 8 2 6
Tu draugs man esi grūtās dienās,
Mans vecais, gurdais balodīt, —
Nu priežu silos skumsti viena
Un domā: kur viņš tagad mīt?
Pie loga istabiņā savā
Kā sardzē drūmi sēdies klāt —
Un sagrumbotās rokās tavās
Pat adāmadatas grib stāt.
Tu vārtus senaizmirstos vēro
Un ceļu — melns tas tālē zūd,
Gan nojausmās, gan bažās sēro —
Ik brīdi smagumu sirds jūt.
Un liekas tev …
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
* * *
Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest
Šo pilsētu, kur apnicība kliedz,
Un aizbēgt prom uz tālām ozolbirzīm,
Kur klusos krastos viļņi lēni dūc.
Vai viņa drīz — vai tiešām drīz jau viņa
Kā zelta zivtiņa no dzelmes izkāps?
Kā pati daile viņa parādās
No rāmiem viļņiem pusnakts mēness gaismā!
Pār baltiem pleciem vijas zaļas cirtas,
Kad viņa stāvas kraujas malā sēd.
Pie slaidām kājām viļņi, putas metot,
Tik mīļi pieglaužas un šalc, un čukst.
No acīm pamirkšķina spirgta blāzma —
Kā zvaigžņu atblāzma no debess dzīlēm.
Nē, viņa neelpo, bet tomēr just
Ir labi viņas skūpsta vēso valgmi.
Tik salds un ilgu pilns pat medus malks
Nav vasarā, kad svelme uzkur slāpes.
Kad viņa rotaļājas pirkstu galiem
Un maniem matiem pieskaras, tad viss
Šis mirklis atbalso kā baisums salts
Man galvā, satraucot kā putnu sirdi,
Kas mīlas iztvīkumā pamirt vēlas.
Es priecīgs pamestu šo pasauli
Šai mirklī, gribu viņas glāstus dzert
Un balsi jaust… Ar ko lai salīdzina
Tās burvību? Ar bērna pirmām čalām,
Ar strautu gulgām, maija debess šalkām
Vai kokļu stīgu skanīgajām balsīm?
Atdzejojis Andris Vējāns
Deg jūdu istabiņā svece
Un tumšā kaktā vāji spīd.
Sēž svecei blakus ebrejs vecs
Un lasa bībeli. Pār lapām
Tā sirmo matu sprogas krīt.
Pie tukšā šūpulīša raudot
Līkst jaunas ebrejietes stāvs.
Tai pretī, skumjās liecis galvu,
Gumst otrā kaktā ebrejs jauns, —
Viņš nogrimis ir dziļās domās.
Šai bēdu būdā vecenīte
Steidz darbus vakariņām vēlām.
Beidz vecais lasīt svētos rakstus,
Slēdz vākus vara sprādzēm ciet.
Nu vecā klusi uzklāj galdu
Un vakariņot saimi sauc.
Bet ēdiens prātā nav nevienam.
Šai klusumā laiks gausi dilst.
Un visi dus nakts pavēnī,
Vien ebrejiem šai būdiņā
Miegs savu maigo glāstu liedz.
Klau, zvanu tornī pulkstens sit, —
Ir pusnakts. Pēkšņi roku smagu
Kāds pieklauvē. Top saime nemierīga,
Bet jaunais ebrejs cēlies iet
Un izbrīnījies atver durvis.
Nāk iekšā gājējs nepazīstams,
Tam rokā ceļinieka spieķis.
Atdzejojis Eižens Mindenborgs
# ,
Tu dievmāte, bet nevis tā,
Kas apbūra vien svēto garu
Ar savu skaisto acu varu, —
Tu visiem patīc, dievišķā.
Tu — nevis tā, kas Jēzu ir
Bez vīra ziņas dzemdējusi, —
Vēl zināms dievs, ko pielūdz klusi
Un kura balsi skaistums dzird,
Viņš Tibula un Parnī gans,
Mans mocītājs un mierinātājs,
Viņš Amors un tu — viņa māte,
Un tālab dievmāte tu man!
Atdzejojusi Ārija Elksne
Miglas plūsmā viļņainajā
Pavīd mēness debesīs,
Skumīgajā sniega klajā
Blāva, skumja gaisma līst.
Ziemas ceļu apnicīgu
Mēro ašais trijjūgs mans,
Gurdinoši, vienmuļīgi
Zvārgulītis skan un skan.
Kaut ko dārgu, tuvu jaušu
Dziesmās, kuras vedējs dzied:
Brīžam tajās ilgas gaužas,
Brīžam skaļu līksmi vied . ..
Neredz uguntiņu spīdot,
Neredz māju … Sniegājs vien . .
Un man pretī, strauji slīdot,
Tikai verstu stabi skrien.
Skumji man .. . Rit, Ņina mīļā,
Atkal kopā būsim mēs.
Kamīns degs, un gaismā zvīļā
Tikai tevī vēršos es.
Sienas pulkstens stundas skaitīs,
Jāizklīst tad viesiem būs,
Apnicīgos projām raidīs
Pusnakts, nešķirdama mūs.
Skumji, garlaicīgi, Ņina:
Vedējs snauž, vien zvārgulis
Šķind bez mitas, nogurdina,
Apmiglojies mēness viz.
Atdzejojis Vladimirs Kal laks
Uz labu cerēt gribas man
Un ticēt nākotnei paliesi:
Cars Pēteris ir arīdzan
Par dumpiniekiem spriedis tiesu.
Bet taisnības sirds alka tam,
Ar zinātnēm viņš draugos bija,
Ne streļcam, Dolgorukijam
Viņš augstu vietu ierādīja.
Ar patvaldnieka roku tas
It visur gara gaismu sēja
Un dzimtās zemes uzvaras
Jau toreiz gudri paredzēja.
Gan varonis, ko slava vij,
Gan zinātnieks, gan vienkāršs galdnieks,
Arvienu darbā aizrauts bij
Sis krievu zemes dižais valdnieks.
Ar savu dzimtu lepojies;
Lai lielais sencis atdzimst tevī,
Nevienam neliec velti ciest
Un nenes ilgi dusmas sevī.
Atdzejojusi Ārija Elksne
8
Jau paguris bij ērglis pēdējais,
Kam dižā Katrīna reiz uzticējās,
Un, spārnus nolaidis, viņš nedomāja vairs
Par Pindu nevaldāmiem vējiem.
Tad nāci tu, un, tavas gaismas skarts,
Viņš nogurušos spārnus atkal pleta
Un, skaļi gavilēdams, priecājās, ka var
No jauna lidot ritam pretim.
Mordvinov, ne jau velti mīlētu
Un cienītu tik ļoti Petrovs tevi, —
Kas dzejā pausts, to īstenoji tu