Drošs turpināja: «Seja drusku šķība,
Un krūts par kailu maķenīt, vai ne?»
Te Apelesam zuda pacietība:
«Kas virspus zābaka, to nevērtē!»
Viens līdzīgs paziņa man ienāk prātā:
Vai viņš ir lietpratējs un jomā kādā —
Nav zināms, taču soģis bargs, paties,
It visu kritizēt to dīda sātans —
Kaut raudzītu par zābakiem viņš spriest!
Atdzejojis Vladimirs Kaiļaks
Cik man vajadzēs vēl klejot —
Ratos braukt un jāšus jāt,
Un tāpat, ar kājām ejot,
Malu malas izstaigāt?
Nevis nomirt tēva namā,
Dzimtas kapos atpūsties, —
Laikam ceļā nebeidzamā
Dzīvi beigt man lēmis dievs.
Vai man spranda lūzīs pušu,
Kad pret bruģi kritiens trieks?
Vai zem tilta sagruvuša
Galva būs man jānoliek?
Sals vai sakals mūža mierā,
Vai sev mēris aizraus līdz?
Vai ar barjeru pa pieri
Gāzīs tūļīgs invalīds?
Vai kāds, izlēcis no krūmiem,
Nazi krūtīs iegrūdis?
Jebšu karantīnā drūmā
Skumjas mani kapā dzīs?
Vai pret savu gribu gavēt
Man vēl ilgi vajadzēs,
Trifeļus vien domās slavēt,
Aukstu teļa gaļu ēst?
Cik gan mājās dzīvot jauki,
Pa Mjasņicku braukt vai jāt
Un par līgavu un laukiem
Vaļas brīžos padomāti
Iebaudīt pa rumam labam,
Naktīs atpūsties, cik tīk …
Cita lieta mājās pabūt!…
Nu, laid rikšos, pietiek nīkt! .. .
Atdzejojusi Ārija F.lksne
Ko laukos iesākt mums, kad ziema? Rītos kāri
Es kalpam jautāju, kas tēju nes: vai ārā
Ir šodien silts? vai rimt sāk sniegputeņa spars?
Ir sniedziņš jauns vai nav? vai mīksto gultu var
Pret segliem apmainīt, vai tomēr rakties labāk
Līdz pusdienai pa žurnāliem, ko kaimiņš glabā?
Jā, sniegs! Mēs ceļamies, un aidinieks tūlīt
Mūs pāri laukiem nes, kad tikko ausis rīts.
Svilpj rokās pātagas, un pēdās suņi seko,
Mēs sniegu vērojam, vai neredz zvēru tekas,
Un riņķojam un sirojam, līdz sāk jau tumst
Un divus zaķus palaimējies sadzīt mums.
Kāds prieks! Bet ārā vakars, auro sniegputenis,
Kvēp svece, atkal jau žņaudz sirdi sāpe sena.
Pa lāsei skumju inde lēni dzīslās līst.
Es lasīt gribu, acis burtiem pāri klīst.
Un domas aizmaldās . . . Tad grāmatu ciet veru
Un, spalvu satvēris, ar piespiešanos ceru
Kaut ko no mūzas gūt, kas miegā laižas jau.
Bet vārdi nesaistās … Un man vairs varas nav
Pār vieglo atskaņu, šo kalponīti žiglo:
Plūst gļēvi dzejas pants, plūst miegains, auksts un miglains.
Kad spēkus izsmēlis ar liru sāktais karš,
Es viesistabā izeju, kur pārmīt var
Par cukurfabrikām un vēlēšanām domas.
Bet tikmēr saimniece, kam atkal drūma oma,
Ar tēraudadatām jo žigli darbu steidz
Vai pūlas izzīlēt, ko kāravkungs tai teic.
Man apnīk viss, un tā iet vientulībā dienas.
Bet reiz pret vakaru, šais skumju pilnās sienās
Pie dambretes kad kaktā garlaikojos es,
Mums pēkšņi kamanas no tālas vietas nes
Šurp večiņu un divas meitas, daiļaviņas.
(Tik gaišmatainas un tik smuidras abas viņas!)
Kā tad sāk atmosties šis klusais nostūris,
Kā dzīve zeļ, ak dievs, un cik kļūst pilnīgs viss!
Pa skatam vērīgam vispirms, pa vārdam ašam,
Un tad pēc brīža vēl, un tad jau runas plašas,
Ko pārtrauc draudzīgs smaids, sirds krūtīs strauji pukst,
Skan dziesmas, valsi dej, pie galda kaut ko čukst,
Kļūst acis valgas, runas viegli tīksmas,
Un kāpnēs šaurajās gurst meičai kājas tvīksmē,
Drīz mijkrēslī uz balkona tā slepus iet,
Kails kakls, krūtis tai un sejā auka dzied!
Bet sniegputenī plaukst bez bailēm krievu roze.
Cik salā karsts šķiet skūpsts kā īsta saules goze!
Un krievu daiļava cik spirgta, sniegs kad dzeļ!
Atdzejojis Paulis Kalva
Ir sals un saule — diena jauka.
Kāpēc vēl jādus manam draugam?
Tev, skaistulīte, mosties laiks!
Ver liegos plakstus laimes jausmā,
Kad ziemeļi mirdz baltā ausmā,
Nāc tu kā ziemeļzvaigznes zaigs.
Tu zini — vakar vētra traucās,
Ar zemi debess miglā jaucās
Un mēness, mākoņbirgās sviests,
Kā dzeltens plankums grima blāvi,
Tu skumjām sevi nomākt ļāvi, •—
Bet šodien — logā paskaties!
Zem gaiši zilā debess juma,
Zem saules skaidrā starojuma
Redz sniega krāšņos paklājus.
Tiem melni apkārt meži kailie,
Slej sarmā egles zaļās smailes,
Un upīte zem ledus dus.
Plūst dzintargaisma visā telpā,
Es klausos līksmā uguns elpā,
Sprakst krāsnī malka, liesmas dūc.
Šķiet, ka tās tumšas domas dzēstu, —
Bet ja nu kamanās mēs sēstu?
Lai bēro ķēvīti mums jūdz!
Pa rīta sniegu traucam auļos,
Draugs, mūsu sirdis laime sauļo,
Kad zirgs tik nevaldāmi skrej.
Gar acīm sniega klaji mijas
Ar mežiem, kas tik kupli bija,
Šis krasts tik mīļš man dvēselei.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Zēns Fēbam himnu veltīt steidz.
«Gan gribas daudz, bet prātu rodiet!
Cik īsti gadu viņam, teic?» —
«Būs piecpadsmit.» — «Hei, rīkstes dodiet!»
Pēc tam kāds seminārists nāk
Ar disertāciju par dzeju,
Un, lūpā kozdams teju teju,
Fēbs pirmo lapu lasīt sāk.
Kā skurbs no tvana, balsi piktu
Viņš pārtrauc nejēga tūlīt
Un teic, ka nebūtu par sliktu
Tam duci koku uzskaitīt.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Jūs mīlēju; un mīlestība mana
Varbūt vēl kvēl un nedzisīs nekad,