Lai nesatrauc jūs tāda atzīšanās,
Es nevēlos nebūt jūs skumdināt.
Jūs mīlēju es mēmā bezcerībā,
Gan greizsirdīgs, gan mulstot kautrībā,
Tik dedzīgā, tik maigā aizrautībā,
Ka dievs lai dod jūs citam mīlēt tā.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Jums, draugi, sekošu uz visas pasaules,
Lai viņu, augstprātīgo, neredz diena sūra:
Kaut ceļi aizvestu pie tālās Ķīnas mūra,
Uz skaļo Parīzi kaut būtu jābrauc man,
Kur Taso laivinieka dziesmas neatskan,
Kur senās pilsētas guļ pelnos, gadu maltās,
Kur zaļās cipreses slien savas galvas staltās,
Es gatavs braukt. Bet, draugi, kā jums šķiet:
Vai mana kaislība rims ceļā kaut mazliet?
Vai tur es aizmirsīšu viņas lepno tēlu,
Vai arī, jūtot dusmas jaunavīgi kvēlās,
Pie kājām nolikšu es mīlestību tai?
Atdzejojis Imants Lasmanis
Cik maziņas šis dievgosniņas!
Par spraudes galviņu vēl niecīgākas viņas.
Krilovs
Es kukaiņus dažnedažādus
Sai kolekcijā draugiem rādu:
Cik raiba saime! Vākdams tos,
Es malu malās rakņājos,
Bet izvēle nu bagātīga:
Te** — dievgosniņa sīka,
Te**** — zirneklis,
Te** — vabole, bet šis,
Re,** — skudrai pielīdzināms,
Un** — mazkukainis, zināms.
Cik daudz jau viņu sameklēts!
Zem stikla visus virknē glītā
Uz epigrammu dzelkšņiem redz
Tos uzdurtus un izstādītus.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
* * *
Tiek melsts par tavu jaunību
Kad mēlneši un pļāpas gādā,
Lai zaudē labo slavu tu,
Viens visā vienaldzīgo pūlī
Tev esmu gatavs līdzi ciest,
No bargā elka velti pūlos
Tev žēlastību izlūgties.
Jo pasaule — tā labprāt katram
Spriež tiesu vārdos netaisnos,
Nē, ne jau maldi viiiu satrauc,
Ir grēks, ja neprot noslēpt tos.
Ir vienlīdz nekrietna un sīka
Tās mīlestība godkārā
Un vajāšana svētulīgā:
Bēdz labāk prom no visa tā.
Beidz dzert šo indi nāvējošo,
Beidz sevi bezprātībās šķiest
Un pamet loku lepno, spožo:
Draugs tikai viens tev atlicies.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Nav kļūdas še, kas tevi baida:
Ir mākslinieka darināts
Gan vaigs, uz kura marmors smaida,
Gan piere, slēpts kur naida prāts.
Ne velti pretrunīgā dejā
Te mijas bardzība un smīns,
Tāds tiešām bijis viņš: gan sejā,
Gan ari dzīvē arlekīns.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Vai ļaužu pulkā baznīcā,
Ar jauniem bezprāšiem kad smeju,
Man vienmēr mani sapņi māj.
Es saku sev: — Prom gadi steidzas,
Un, lai cik liels ir mūsu bars,
Reiz tomēr dzīvei jāizbeidzas,
Un drīz jau kādu nāve skars.
Kad sirmā ozolā es raugos,
Tad domāju: — Šis milzis vecs
Ar mūžību ir vairāk draugos
Kā es. Daudz paaudžu tas redz.
Kad bērnu mīļoto es glaužu,
— Ardievu! — domās saku maigs
Un savu aiziešanu jaušu:
— Man jāsatrūd, tev ziedēt laiks!
Tā katru dienu, katru gadu
Spēj domas tikai vienu paust:
Ka tuvāk nāvei dzīvi vadu, —
Es cenšos beigu stundu jaust.
Kur liktenis man nāvi sūtīs?
Vai kaujā, ceļā, ūdeņos?
Kad elpa beidzot norims krūtīs,
Šī ieleja man kapu dos?
Un kaut gan miesai nejūtīgai
Vienalga, kur tai jāsatrūd.
Bet, kad tā beigu mierā slīga,
Vien dzimtenē tai dusu gūt.
Un būs man kapā dusa laba,
Lai nāk to jauna dzīve vīt,
Pār mani vienaldzīgā daba
Lai nebeidzamā dailē spīd.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
1830
Scorn nol the sonnet, crittc.
Wordsworth
Pat drūmais Dante sonetu nav pēlis,
Petrarka, mīlas pilns, tam piederēja viss.
Un Šekspīrs mīlēja tā rindu raito spēli,
Kamoenss sāpes tanī izteicis.
Vēl tagad dzejnieki tam uztic savu kvēli,
Tas noder Vordsvortam kā ierocis,
Kad, lauku klusumā no pilsētas prom cēlies,
Viņš neļauj ideāliem sirdī dzist.
Un Taurijā, kur augsta debess jumjas,
Tā rindās lietuviešu dzejnieks skumjas
Par savu dzimteni visnotaļ atbalso.
Mēs nepazinām formu neredzēto,
Kad Delvigs bij jau aizrāvies ar to
Un aizmirsa pat heksametru svēto.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
S o n e t s
Klau, dzejniek, nedzenies pēc ļaužu mīlestības,
Jo cildinājums skaļš ir vīstošs mirkļa zieds;
Drīz pūļa smiekli dzels un muļķa pārgudrības,
Bet paliec neskarams un drūmā mierā ciets.
Tu valdnieks: dzīvo viens. Pilns prāta paļāvības,
Kurp vada brīves ceļš, turp drošu soli liec,
Lai domu nobriedums ir augļos, ko tu sniedz,
Par cēliem pūliņiem tev nealkt atlīdzības.
Sev alga esi pats. Tu pats savs tiesnesis,
Kas darbu paveikto visbargāk tiesājis.
Vai pats to atzīsti tu, vērtētāj visstingrais?
Vai atzīsti? Tad lai — lai pūlis tevi peļ,
Lai spļauj uz ziedokļa, ko tava liesma ceļ, —
Lai kņadā bērnišķā to rausta rokas vingras.
Atdzejojis Jānis Plaudis
S o n e t s
Ne senus meistarus, ne ari gleznu daudz
Es savai klusai mītnei vēlētos par rotu,
Lai viesi māņticīgā cieņā apbrīnotu
To, ko tik augstos vārdos lietpratēji sauc.
Pār savu darba galdu izlūgtos, ja ļauts,
Lai vienu audeklu man skopā dzīve dotu —