Un pestītājs tur, mātes roku skauts,
No gleznas debesīm lai mani uzlūkotu.
Lai viņam acīs prāts, bet viņai — maigums cēls,
Lai manī raugās tikai Madonna un dēls,
Bez palmām un bez erceņģeļu svītas.
Mans sapnis piepildīts. Tavs smaids pār mani līst.
Šķiet, paša radītāja tu man atsūtīta
Kā šķīstās dailes iemiesojums šķīsts.
Atdzejojusi Vizma Belševica
Kaut prāts un valoda bēg projām,
Acs vienīgā jūs aplūkoja;
Man pierē tikai viena acs.
Ja būtu lemts un jauns es dzimtu,
Un simtacains man būtu skats,
Uz jums es vērstu visu simtu.
Atdzejojis Jānis Sudrabkalns
Gan izpriecās, gan stundās dīkās
Man senāk tikās izraisīt
No liras skaņas bezrūpīgas,
Kur neprāts, laiskums, kaisle mīt.
Bet reizēm apklusa tai stīgas
Un skaņām valšķīgām bij gals,
Kad negaidīti valdonīga
Man atskanēja tava balss.
Tad asaras man straumēm lija
Un sāka sirdsapziņa kaist,
Kā skaidra veldze tīkams bija
Tavs vārdu balzams smaržīgais.
No augstumiem, kur gars tavs mājo,
Vēl tagad tu man roku sniedz.
Ar mīlas spēku neatstājot
Tu straujiem sapņiem norimt liec.
Deg dvēsele ar tavu liesmu,
Tā zemes tumsu atmest spēs.
Un serafima kokles dziesmu
Dzird dzejnieks svētās izbailēs.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
* * *
Tas mirs kā skumju vijņu čala
Pie tālas, nezināmas salas,
Kā skaņa tumsā izskanēs.
Vien paliks pēdas nedzīvas
Te, uz šās lapas iedzeltenās,
Kā svešā valodā sen senis
Uz kapa iekalts uzraksts mazs.
Kas tajā vairs? Tas aizmirsts tiks,
Nāks cita mīla, citas sāpes,
Un maigām atmiņām tas tāpēc
Diezin vai tevī mosties liks.
Bet, kad tev uzbruks nelaimes,
Tad manu vārdu klusu piesauc
Un teic: — Ir pasaulē patiesi
Vēl kāda sirds, kur dzīva es …
Atdzejojusi Ārija Elksne
Nav bēda, ka tu polis kāds:
Kostjuško tāds, Mickevičs tāds!
Pat tatārs vari būt tu varens,
Tur kauna neredzu nemaz;
Kaut esi žīds, — pat tas nekas;
Bet žēl, ka esi tu — Figļarins.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Sirms zākātājs man teica lamas,
Lai sāktu skaisties es uz to,
Un nenocieties epigrammu
Tam preti devu atbildot.
Nu atkal, kārojot pēc slavas,
Šī verga dvēsele, šis nerrs
Vēl turpināt grib ķengas savas,
Vēl saņemt atbildi tas cer.
Nu nē! lai viņš kā velns pirms mesas
Nekur sev mieru neiegūst:
Sak, sēdi mierīgs, kalps vien esi,
Jo norēķins ar kungu būs!
Atdzejojis Imants Vanags
Labprāt es jauno mītni svētu,
Kurp mājas gars tavs pārcelts tiek,
Darbs brīvais, tevis izredzētais,
Tāpat kā tīkams miers un prieks.
Tu laimīgs: viss ar ziņu darīts,
Un apdrošināts namiņš tavs
Pret laiskumu un rūpēm arī
Ir kā pret ugunsgrēku jau.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
* * *
Kad savos karstos skāvienos
Es tavu stalto stāvu kļauju
Un mīlas vārdos kvēlākos
Sirds karstai jūsmai izplūst ļauju,
Tev acu skatiens neatplaukst,
Tu vingri atrauj stāvu slaido
Un atbildi man, labais draugs,
Ar vāru, neticīgu smaidu.
Mans maigums šķiet tev nepatiess —
Daudz kļūmu soļu gaitās manās,
Un tu bez kādas atsaukšanās
Ar skumjām manī noklausies . . .
Es nolādu to viltus kvēli,
Kam ļāvos kādreiz jaunībā,
To satikšanās kairo spēli
Un čukstus dārzu klusumā.
Un nolādu es mīlas skumjas
Un dzejas vārsmas slepenās,
Un vieglprātīgās būtnes tās,
Kas raudot krāj jau pārmetumus.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Padebešiem žigli traucot,
Mēness blāvā miglā viz;
Griežas kaucot, pārslas jaucot,
Ārēm pāri putenis.
Braucu, braucu laukā baltā,
Zvārgulītis šķind un skan …
Sniega klajā svešā, saltā
Neviļus kļūst baigi man!
«Vedēj, brauc!» — «Te lauzt var kaklu,
Nejaudā vairs zirgi skriet:
Sniegs līp acīs, dara aklu,
Vāliem aizvelk ceļu ciet;
Sit vai nost, nekādu pēdu;
Neredzu, kur zirgi brien.
Ko lai iesāk? Tavu bēdu,
Jods mūs vadā droši vien!
Paskat, paskat — tur viņš lēkā,
Elš un pūš, man acis spļauj;
Re — uz gravu, cik vien spēka,
Apstulbušo zirgu rauj;
Tur kā verstesstabs viņš stāja,
Kāds nav manīts šeit nekad;
Tur ar malduguni māja,
Dzirkstot izputēja tad.»
Padebešiem žigli traucot,
Mēness blāvā miglā viz;
Griežas kaucot, pārslas jaucot,
Ārēm pāri putenis.
Zirgi pagurst, netiek tālāk,
Apklust zvārgulis pie ilkss.
«Kas tur pavīd sniega vālā?» —
«Ej nu zini — celms vai vilks?»
Elso auka, trako auka;
Zirgi krāc un negrib iet;
Aizjož nelabais pa lauku,
Ļaunas acis tumsā vied.
Atgūst zvārgulītis balsi,
Atkal zirgi rikšot sāk . ..
Un es redzu: rēgi palsi
Sniega klajā kopā nāk.
Jodi ķēmīgi bez skaita,
Tikko pazib mēnesstars,
Spiežas, griežas dejā raitā
Tā kā rudens lapu bars …
Cik to daudz! Kurp viņi brāžas,
Ko tik žēli dzied, kas zin?
Vai uz velna bērēm drāžas,
Raganai vai kāzas svin?
Padebešiem žigli traucot,
Mēness blāvā miglā viz;
Griežas kaucot, pārslas jaucot,
Ārēm pāri putenis.
Virmo gaisos palsie tēli,
Vijas, mijas, trauc nez kur,
Smilkst un gaudo, sten tik žēli,