Kā ausmas ēna izzūdošais,
Šis kaujnieks, brīves kronētais.
Draugs
Kad gan viņš tavu prātu spētu
Kā brīnumzvaigzne piesaistīt?
Vai kad pār Itāliju svēto
No Alpiem viņa skatiens slīd;
Vai tad, kad karogu viņš tvēris,
Kad diktatora zizli ceļ
Vai kad pret tālumiem ved ceļš
Tā karapulkus, kam viņš vēris
Ir spārnus lielām uzvarām,
Kas iet pa pēdām visur tam;
Vai tad, kad varoņpulki brāzmā
Pret piramīdām durkļus griež,
Vai Maskava kad tukša blāzmo,
To sagaidot, un — klusu cieš?
Dzejnieks
Nē — ne jau laimes vainagotu
To redzu, neiet kaujā tas,
Nav kļuvis valdniekam par znotu;
Uz savas klints viņš nesēžas,
Kur klusums nomāc viņa prātu,
Par varoni kur nolamātu
To redz; kur pamazām viņš dziest,
Ar kaujas drānām apsedzies.
Mans skatiens citu ainu tvēris:
Es redzu dzīvus miroņus,
Kas izvārguši cisās dus.
Tos apzīmogojis ir mēris —
Sis sērgu valdnieks … Tikai viens,
Kaut nāve simtus kauj ikdien,
Iet garām cisu rindām gausi
Un nicīgs mērim spītēt prot,
Un možumu vēl prātam dod,
Kas bojā iet… Jel, debess, klausi,
Es zvēru: tas, kurš nebijās
Likt savu dzīvību par ķīlu,
Lai drošs kļūst skatiens dziestošais,
Es zvēru, tas gūs debess mīlu,
Kaut zemei būtu spriedums baiss
Jau padomā . ..
Draugs
Ak dzejniek, sapņi —
Bargs vēsturnieks tos pīšļos mals!
Ak vai! jau atskan viņa balss[1] —
Kur burvīgums, kas zemi apņems!
Dzejnieks
Lai nolādēta tiesa tad,
Ja viduvējībai, kas tiecas
Gan vilt, gan skaust, tā akli liecas
Un iztop glaimīgi! — Nekad!
Par taisnību šo dārgāks, dzirdi,
Māns, kas spēj lielus darīt mūs …
Jel atstāj varonim, draugs, sirdi!
Bez tās viņš tikai tirāns būs .. .
Draugs
Jel rimsties …
Maskavā
1830. gada 29. septembri
Atdzejojis Harijs Skuja
Lai tālos dzimtos krastos kļūtu,
Tu pameti šo svešumu;
Tai sāpju brīdī sirdi grūtu
Pie tevis ilgi raudāju.
Un manas sastingušās rokas
Vēl centās tevi turēt ciet,
Un baigās atvadību mokas
Es lūdzos ildzināt mazliet.
Bet lūpas liedzi, izvairoties
No mana rūgtā skūpsta tu;
No trimdas mani sauci doties
Uz citu zemi jaukāku.
Tu teici: «Satikšanās dienā
Tur, mūžam zils kur debess lauks,
Zem olīvām mēs skūpstā vienā
Tad lūpas savienosim, draugs.»
Bet tur, ak vai, kur dabā rēnā
Viz augstu debess zilums liegs,
Kur ūdeņos gulst olīvēna,
Tev acis slēdza mūža miegs.
Un daiļums zuda līdz ar vaidu
Tev kapa urnā šaurajā.
Bet satikšanās skūpstu gaidu,
Es gaidu… To tu parādā.
Atdzejojusi Elīna Zālīte
Par pašu brāli smiet ar prieku
Pulks skribentu, šķiet, aicināts —
Es esot augstmanis. Ko niekus!
Ne virsnieks esmu šāds vai tāds,
Ne uzkūlies par asesoru,
Ne akadēmiķis nudien,
Ne godināms par profesoru:
Es krievu sīkpilsonis vien.
Jā, laiki mainās. Ņemt to ļaunā
Pat nedomāju es nemaz:
Aristokrātija mums jauna,
Tādēļ jo vairāk dižojas.
No dzimtas cēlies, kura panīkst
(Un tāds jau neesmu es viens),
Kaut bajāri bij senči mani,
Es necils sīkpilsonis vien.
Nav galma korī dziedāt gājis,
Nav vīžu kņazs mans vectētiņš,
Nav caram kurpes spodrinājis,
Nedz tirgojies ar bliņām viņš.
No vācu pulkiem pūderētiem
Nav dezertējis viņš, paties.
Kā augstmanis gan būt es spētu?
Es sīkpilsonis, slavēts dievs.
Mans sencis Rača kādreiz bijis
Ir svētā Ņevska cīnītājs,
Un viņa bērnus pataupījis
Pats bargais Jānis Ceturtais.
Pie cariem Puškini bij godā
Un laurus daži vākuši,
Kad sīkpilsoņi Nižgorodā
Ar poļiem ķildas sākuši.
Kad tauta, izkarojot karus
Un pieveikusi intrigas,
Ar rakstu piedāvāja vaiu
Romanoviem, kā zināms tas,
Šo pasākumu atbalstīja
Cilts mana un par nopelniem
Reiz galmā iecienīta bija,
Reiz … bet es sīkpilsonis vien.
Palaikam postā negaidītā
Mūs iegrūž nepakļāvīgs gars:
Ar Pēteri mans vectēvs nīdās,
Un viņu pakārt lika cars.
Sis piemērs pamācība daudziem:
Kurš valdnieks cietīs ķīviņus!
Kņazs Dolgorukijs, laimīgs saucams,
Ir prātīgs sīkpilsonis kluss.
Kad galminieki sadumpojās,
Gāzts Pēterhofā tapa cars,
Vēl viņam uzticams joprojām,
Kā Minihs, bij mans vectēvs ar.
Bet Orlovi tad varu guva,
Aiz restēm vectēvs tika mests.
Un rimtāka šī dzimta kļuva, ■—
Kā sīkpilsonis dzimu es.
Nost vecos goda rakstus lieku,
Mans dzimtas zīmogs uzspiests tiem
Un lepnums apsaukts. Nesatiekos
Ar jaunizceptiem augstmaņiem.
Es grāmatnieks- un dzejnieks šodien,
Ne Musins, Puškins vārdā man.
Pats jūtos dižs bez galma godiem,
Jo sīkpilsonis es, jā gan.
Figļarins gvelž bez apnikuma,
Ka Hanibals, mans vectētiņš,
Reiz esot pirkts par blašķi ruma,
Un kalpībā tā ticis viņš.
Pie šķipera: jā, pie tā paša,
Kas jaunus ceļus prata rast,
Lai dižas gaitas jūrās plašās
Krievzemes kuģim pašķiras.
Ar vectēvu tas bijis draudzīgs.
Un lēti pirktais moris šis
Drošs, centīgs, neuzpērkams audzis,