Draugs, nevis vergs un dienderis.
Viņš bija tēvs tam Hanibalam,
Kurš jūras kaujā uzveicis,
Kad dega kuģi tuvu, tālu
Un Navarinai nācās krist.
Figļarins klāsta iedvesmoti:
Es — sīkpilsonis vien diemžēl
Starp muižniekiem. Bet viņš? Viņš, proti,
Meščanskas ielā muižnieks cēls.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
No angļu valodas
Kad pār mežainajiem krastiem
Satumst vakars, kluss un vēls,
Līdz ar dziesmām neparastām
Ugunskuri tumsā kvēl.
Sveika, prieka pilnā saime!
Liesmu spīdums, esi sveikts!
Citreiz pašam būtu laime
Klejotājiem līdzi steigt.
Rīt, kad ausmas stari stīdzēs,
Brīvais ceļš jums tālāk ies.
Brauksiet prom — bet jums vairs līdzi
Jūsu dzejnieks nedosies.
Nakšņošanu klaidā brīvā,
Kad pār galvu vakars mēļš,
Aizmirsis viņš lauku dzīves
Un šā mājas miera dēļ.
Atdzejojis Harijs Heislers
1831
Vai mežā zvēra rēciens skan,
Vai taure pūš, vai pērkons grand,
Vai kalnos maiga dziesma san
Un pēkšņi rimst —
It visam gaisā atbalss pland.
Tā mirklī dzimst.
Kas pērkoņbalsīs izrunāts,
Ko vētras nestie viļņi krāc,
Ko gani klaigā — katrs vārds
Saukts vēlreiz tiek.
Vien atbalsij nav atbalss … Tāds
Tu — dziesminieki
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Es, galvu liecis, stāvu kluss . . .
Visapkārt miers. Ar mirgu blāvu
Vien sveces tempļa tumsā spīd,
Kur milzu stabu granītstāvus
Un karogus var saskatīt.
Šeit viņu skāvis mūža miegs,
Dus ziemeļpulku pavēlnieks.
Viņš sargs bij zemei varenajai,
Un satriekts krita naidnieks baiss.
No taviem ērgļiem slavenajiem
Viņš, Katrīna, bij pēdējais.
Bet kaps šis dzīvību pauž man,
Šķiet, krievu zemes balss te skan,
Es atceros to posta gadu,
Kam, svēti ticot, tautas balss
Tev, sirmais, sauca: glāb un vadi!
Tu glābi — briesmām bija gals.
Un atkal balss šī skaņu gūst:
Jel celies, caru glāb un mūs!
Ak bargais sirmgalvi, jel brīdi
Uz kapa sliekšņa parādies,
Kā dzīva, stipra saule spīdi,
Kur tavi karapulki ies.
Ar roku stingri pacelto
Starp vadoņiem mums rādi to,
Kam tavam pēcniekam būt klājas.
Bet templī klusums valda svēts,
Un, kapā dusot, karotājam
Miegs mūžīgs ir un netraucēts.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Ko, gudrie spriedēji, jūs tādu troksni ceļat,
Kam draudat Krievijai, to nolādat un peļat?
Kas jūs tā satraucis? Vai nemiers Lietuvā?
Jel rimstieties! Jo tas ir strīds starp pašiem slāviem,
Sens iekšējs strīds, kas likts uz likteņsvariem saviem;
Šai jautājumā jums gan neizlemt nekā.
Sen mūsu ķildas nevar klusēt,
Jo brāļu ciltis nesatiek;
Un pārmaiņus bij abām pusēm
Šai naida vētrā galvas liekt.
Kas pārsvaru gūs cīņā sūrā?
Vai lepnais polis? Krietnais krievs?
Vai ieplūdīs reiz slāvu upes krievu jūrā?
Vai izsīks tā? — to zin vien dievs.
Mūs lieciet mierā! Netaisījāt
Šo vēsturi, kur asins lija.
Kā svešs un dīvains pārpratums
Šīs dzimtās ķildas liekas jums.
Vai Kremlis, Prāga jums ko saka?
Vien bezjēdzīgu prieku gūst
Jums sirds, kad niknā cīņa trako, —
Pret mums vien naidu jūtat jūs.
Par ko? Jel atbildiet, — lai zinām!
Par to, ka Maskava bij jādod liesmām mums?
Ka varmāku mēs neatzinām,
Kas lika visiem drebēt jums?
Ka bezdibenī iegāzt spējām
To elku smago, kas bij karaļvalstu sods,
Ka savas asinis mēs lējām,
Lai Eiropai ir brīve, miers un gods?
Pie darbiem ķerieties, — ko tukšiem vārdiem draudat!
Vai vecais spēkavīrs jau pārāk ilgi snauda
Un Izmailas durkli celt vairs nevar spēt?
Vai krievu cara vārds ir pazaudējis varu?
Vai nebija ar Eiropu mums karu?
Vai krievs vairs neprot uzvarēt?
Vai mazs mums skaits? Tūlīt no Permas līdz pat Taurijai,
No somu klintājiem līdz kvēlai Kolhidai,
No Kremļa sienas dunošās
Līdz sastingušās Ķīnas mūrim
Tad, ceļot spožu tērauddūri,
Jums krievu zeme pretim stās.
Šurp sūtiet, pēlēji jūs sīvie,
Mums savus dēlus niknākos,
Un Krievijā tiem vietu dzīvie
Starp pazīstamiem kapiem dos.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Jo biežāk mūsu licejs var
Mūs ciemos lūgt uz gadadienu,
Jo rāmāks seno draugu bars,
Kas pulcējas te saimē vienā,
Jo retāks tas; jo skumīgāk
Mēs satiekamies svētkos savos;
Jo biklāk glāzes skanēt sāk
Un mazāk dziesmas prieku slavē.
Tā zemes vētru brāzmojums
Ir neviļus mūs arī skāris,
Pie dzīru galda bieži mums
Tumšs mākonis slīd pierei pāri.
Par vīriem pārkalis mūs laiks,
Mēs rūpes pazīstam un raizes,
Un dažus nāves klusums baigs
Jau paspējis sev līdzi aiznest.
Vairs sešos krēslos viesu nav,
Trūkst mūsu vidū sešu draugu,
Guļ zemes klēpī viņi jau
Gan šeit, gan kaut kur kaujas laukā,
Gan dzimtenē, gan svešatnē.
Gan slimības, gan bēdas smagas
Ir uzveikušas tos, un mēs
Par viņiem visiem skumstam tagad.
Varbūt pie sevis drīz vien sauks
Mans mīļais Delvigs mani arī, •—
Mans grūto dienu labais draugs,
Mans biedrs dzīves pavasarī
Un dzejas soļos pirmajos,
Mans dzīru un mans domu brālis,
Tur, ēnu valstī sirmajā,
Man tagad nesniedzami tālais.