Vēl ciešāk, draugi mīļotie,
Vēl ciešāk rokas sadot steigsim,
Tiem, kuru nav, skan vārdi šie,
Bet tagad, draugi, dzīvos sveiksim
Ar cerību vēl kājas aut
Un atkal šurp uz dzīrēm doties,
Un visus vecos draugus skaut,
No upuriem vairs nebaidoties.
Atdzejojusi Ārija Elksne
1832
(G. albumā)
Kā harmonijā apgarotā,
Kur pāri kaislēm pacelts viss,
Stāv viņa kautra savā rotā
Kā brīnums, visus apbūris;
Nav sāncenses nevienā zālē,
Kur griežas viņas skatiens spulgs,
Tur mūsu skaistuļu viss pulks
Jau viņas dailes spozmē bālē.
Lai kur tu steigties gribētu,
Kaut savu mīļo satikt ietu,
Lai visudārgās ilgas tu
Sev dziļi dziļi krūtīs sietu, —
Ja tevi ceļā satiek tā,
Sirds stājas, pēkšņi apmulsusi,
Un acis godbijībā klusi
Tev raugās dailes svētnīcā.
Atdzejojis Andris Vējāns
Nē, nē — nedz vēlos es, nedz drīkstu nodoties
Tai trauksmei, neprātam, ko lemj mums mīlestība;
Liegts sirdij aizmirsties, liegts iedegties un ciest,
Jo cieši nosargāt es savu mieru gribu;
Nē, mīlēts diezgan šķiet; bet kāpēc dažkārt gan
Lai neaizsapņojos, kad, iepriecinot acis,
Iet būtne brīnišķa un jauna garām man,
Tēls skaidrs, it kā šurp no paradīzes nācis,
Un atkal drūzmā gaist? … Vai sirds tad jāapsauc,
Vai daiļo jaunavu man grūtsirdīgā tīksmē
Ar skatu pavadīt un apbrīnot nav Jauts,
Un svētīt, novēlot no visas sirds tai līksmi,
It visu labāko, ko dzīvē rodam mēs,
Sirds mieru priecīgu un bezrūpību arī,
Pat to — lai laimīgs kļūst viņš, ko tā izredzēs,
Kas mīļo jaunavu par sievu nosaukt varēs.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
No Maskavas kad padzīs projām
Reiz liktenis mans patvarīgs,
To vietu, kur jūs piemājojat
Un ziedat, pieminēt man tiks.
Par skaļu lielpilsētas kņada;
Tur allaž gars mans skumīgs kļūst,
Man Maskava vēl ienāks prātā
Vien tad, kad atcerēšos jūs.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Ilgi lapas izraudzītās
Spalva nevēlējās skart;
Esmu vainīgs: vai tad var
Tā bez rindu virknes glītās
Albums iegult. Šovakar
Piepildīt to dzeja mana
Tavā svētku dienā trauc.
Lai tev salda prieka gana,
Visvisādas veiksmes daudz!
Daudz lai Parnass dāvā dziņu,
Dzīve — dienas mierīgas.
Un kā nosodījums ass
Lai tev negrauž sirdsapziņu
Drauga dzejas albums mazs.
Atdzejojis Laimonis Kamara
1833
Viņš, savu zirgu tīrīdams,
Ik brīdi dusmīgs nomurmina:
«Lai trīskārt nolādēts šis nams,
Pats nelabais šurp mani dzina!
Te apsargāts tu labāk tiec
Kā apšaudē no turku lodēm.
Te gavēņkāpostus gan sniedz,
Bet sīvo piedāvāt nav modē.
Te saimnieks blenž kā zvērs ikbrīd,
Sev līdzi viņa sievu sārtu
Pat nemēģini izmānīt
Ne draudiem, ne ar mīļu vārdu.
Bet Kijevā! Tur neapnīk!
Tev klimpas mutē lien vai pašas.
Un vīns! Nu temp, cik vien tev tīk,
Bet meičas — kā nekur tik brašasl
Pat dvēseli nav atdot žēl
Par melnacītes skalu kvēlo,
Bet ir kas ļauns tām visām vēl…» —
«Nu kas? Jel teic, es dzirdēt vēlos.»
Viņš ūsas virpināja možs
Un stāstīja no laba prāta:
«Tu puisis varbūt esi drošs,
Bet zaļš, nav pieredzes tev tādas.
Tad klau: pie Dņepras novietots
Bij mūsu pulks, un, tavu prieku,
Man saimniece bij — gods kam gods,
Un atraitne, tas vērā liekams!
Mēs draugi kļuvām ātri gan
Un satikām kā satiek reti.
Ja piekauju — Marusja man
Ne vārda rupji neteiks pretim.
Ja apdzeros — steigs gultu klāt
Un pati paģirām sniegs malku;
Vien pamirkšķinu — un man klāt
Jau pienests viss, pēc kā es alku.
Nu kāpēc tagad skumjam būt,
Ja dzīvot var, kā prāts tev tīko?
Nē! greizsirdību sirds man jūt!
Ko nu? Pats nelabais to rīko.
«Kādēļ gan,» sāku domāt, «redz,
Grib nakti tā pret dienu mainīt?
Priekš gaiļiem jau no miega lec!
Kāds velns no mājas prom to gainī?
Nu ņemos viņu uzmanīt.
Reiz guļu … mazliet vaļā acis,
(Nakts piķa melnums apkārt slīd,
Un nerimst laukā vētras tracis),
Te — Marusja jau posties sāk,
No krāsns klusi kāpj bez bailēm,
Man guļu pačubināt nāk,
Blenž krāsnī, vai vēl ogles gailē.
Tad paņem sveci, aizdedz to,
Pie plauktiņa klusītēm dodas,
Tver pudelīti plakano,
Pie krāsns apsēstas uz slotas,
Tur viņa kaila izģērbjas …
Un, trīsreiz kad no blašķes dzēra,
Uz slotas jāšus — kas tad tas! —
Trauc dūmenī — ne vēsts, kur tvērās!
Ehē! es nojaušu tūlīt:
Marusjai — paša velna ķēriens!
Nu, pagaidi man, mīlulīt!…
No krāsns nokāpju — re, dzēriens!
Es paostu: skābs, draņķis vien!
Uz grīdas šļakstu: brīnos dikti —
Drāž toveris, un piesta skrien,
Lec abi krāsnī. Šķiet, būs slikti!
Zem gultas runcis spalvu bož,
Tam arī virsū dziru slaku —
Viņš sprauslā. Saucu: «Šķic!» — un jož
Mans runcis lielai piestai blakus.
Bet es nu ņemos slacināt
It visu, kas tik acu priekšā.
Lec galdi, soli krāsnij klāt •—
Marš! marš! — un dūmenī jau iekšā.
«Pie joda!» nodomāju. «Nu
Mēs arī mēģināsim!» Lūk, kā, —
Vai tici — netici, es dzēru —