Un gaisā pacēlos kā pūka.
Nu traucos ātrāk nekā vējš,
Bet kurp — to gan vairs neatminu.
«Griezt ceļu! . ..» zvaigznēm saucu spējš .
Tad zemē nokritu — to zinu.
Es skatos: kalns, uz kalna tā
Kūp katli; dziesmas, dejas raisās.
Tur, svelpjot ļaunā jautrībā,
Ar vardi žīdu laulāt taisās…
Es nospļāvos, prāts teikt ko liek . . .
Bet Mārus ja jau atskrien moži:
«Uz mājām! Dzirdi, palaidniek?
Tev slikti būs!» Nu es šai droši:
«Uz mājām? Velns parāvis! Kam
Te prasīt ceļu!» — «Re, kāds svētais, —
Lūk, kruķis, sēsties virsū tam
Un lasies projām, nolādētais!» —
«Ko? Jāšanai man kruķi dos?
Man — īstam huzāram! Pie joda!
Vai naidniekam es padevos?
Vai tev ne kripatas nav goda?
Dod zirgu!» — «Muļķis! te būs zirgs!»
Un tiešām — kumeļš, pievests klātu,
Jau kārpās — spožā spalva dzirkst,
Liec kaklu, kuplām krēpēm klātu.
«Kāp zirgā!» — Kāpu arī es.
Kur iemaukti? To nav! Es rājos —
Bet zirgs kā vētra mani nes,
Un mirklī mēs … pie krāsns jau mājās.
Es skatos: pazīstams te viss,
Bet bēris mans — nu, traka aina! —
Nav zirgs — ir koka ķeblītis.
Jā, notiek lietas brīnumainas!»
Viņš ūsas virpināja možs
Un piebilda bez ļauna prāta:
«Tu puisis varbūt esi drošs,
Bet zaļš, nav pieredzes tev tādas!»
Atdzejojis Eižens Mindenbergs
1
Depreo, klasiķi, man šodien stāvi klāt:
Kaut arī tēvzeme tev rūgti sariebt prata
Un tur par pravieti vairs tevi neuzskata,
Kaut prātvēders dažs labs pēc lauriem roku sniedz,
Kas vij tev parūku, un tu tā pluinīts tiec,
Ka skolai jaunajai, kur vaļīgs pantmērs cienā,
Vien kailais pakausis tavs pievērsts šajās dienās;
Es, sens tavs cienītājs, tev tomēr palūgšu
Kļūt man par ceļvedi, jo uzdrošinos nu
Kāpt tajā katedrā, uz kuras tu reiz stāji
Un stingro sonetu pārlieku cildināji,
Kaut godam pieveica tavs spriedums trāpīgs, ass
Tā laika melus, jā, tā laika nejēgas.
Bet pļāpas mūsdienās jau vecos pārspēt manās
Un pārāk kaitināt sāk viņu muldēšana.
Vai tiešām klusu ciest un klausīties? . .. Kāds posts!
Nē, visu pasacīt tiem acīs apņemos.
Jūs, kuriem iedoma, kas pirmā skrien caur galvu,
Liek paķert papīru un naski dīdīt spalvu,
Un steigā meklēties, kur rakstu iespiest var,
Jel pagaidiet, vispirms kaut pārbaudiet, vai gars
Patiešām iedvesmā spēj liesmot īstenajā,
Jeb sīka godkāre jūs urda, gumda, vajā
Un roka tālab vien uz rakstīšanu knieš.
Varbūt jums naudas nav un aizdevēji spiež?
Vai kļūt par ierēdņiem jūs labāk nevarētu,
Vai dienēt armijā, kur uzkalpoties spētu,
Vai pārdot tabaku, kā veiklais Zukovs prot,
Ar darbu naudiņu un godu nopelnot,
Ne visiem žurnāliem stiept smērējumus bālus,
Melst glaimus augstmaņiem, cept sājus madrigālus
Un vaiga sviedros pelt vien brāli mazāko,
Vai, vērā neņemot, kā ļaudis vērtēs to,
Vākt parakstītājus (kā skribents dažs jau dara)
Tam, ko vēl samuldēt jūs nākamībā varat. . .
Atdzejojusi Mirdza Bertdrupe
Mēness sidrabaini spīd,
Un pa lielceļu kā auka
Apsarmojis trijjūgs slīd.
Dziedi, kad no ceļa dīkā
Skumji kļūst un nenāk miegs,
Lai no dziesmas pārgalvīgās
Man ap sirdi siltāk tiek.
Kučier, dziedi dziesmu savu
Šovakar par prieku man,
Ledains mēness mirdz pār gravu,
Tālē vēja elsas skan.
Dziedi: «Skaliņ, manu skaliņ,
Kādēļ degi kūpēdams?»
Atdzejojusi Ārija Elksne
Treji Budrim ir dēli, visi lietuvji cēli,
Un viņš atnāk ar brašajiem runāt:
«Bērni! Seglus šurp dodiet, zirgus raženus rodiet,
Lai skan asinot zobenu duna!
Teikšu, nevaru klusēt: uz trim debesu pusēm
Viļņas kareivju pulki nu dodas.
Pazs ar poļiem grib kauties, prūsos Oļģerts ies rauties,
Bet pret krieviem pats Ķeistuts trauc godam.
Puiši visi jūs ņipri, tagad jauni un stipri
(Lai nu sarga jūs lietuvju veļi!),
Pats jau nespēku jūtu, karā dēlus es sūtu;
Treji jūs, tālab treji jums ceļi.
Visiem dāvanas dodu: viens lai veic Novgorodu, —
Visai brangi var Krievzemē laupīt.
Viņu sievas nav plānas, tās nes dārgākās drānas,
Mājas labumu pilnas: ko taupīt!
Otrais dēls var no prūšiem — nīstiem mums uz mūžmūžiem
Arī iegūt sev dārgumus raiti.
Nauda pārpilnām rausta, spilgtas vadmalas austas,
Dzintars kā smiltis tur spulgo bez skaita.
Bet ar Pazu pret poļiem trešais ies drošiem soļiem,
Lai gan Poliju trūcība saista.
Tiem gan zobeni spoži, bet es ticu, ka droši
Viņš man vedeklu pārvedīs skaistu.
It kā carienes cēlas poļu meitenes kvēlas,
Tās kā kaķēni līksmas prot tecēt.
Tā kā rozes zied staltas un kā krējums tik baltas —
Acis spoži tām zibsnī kā sveces!
Būtu jaunāks — ko teiktu! Pats uz Poliju steigtu
Un sev atvestu sievu jaukjauko.
Visu mūžu ik dienu tur es atceros vienu,
Kad uz Poļzemes pusi vien raugos.»
Dēli ardievas teica, projām aizjāt tad steidza,
Gaidot sirmgalvis ilgām nu ļaujas.
Dienas aizrit bez miņas, nav ne dēlu, ne ziņas,
Budris domā: tie krituši kaujās!
Sniegs pār zemi krīt birgā, šurpu dēls auļo zirgā,
Un zem apmetņa liela tam pauna.
«Ko tu ieguvis esi? Smagus rubļus man nesi?» —
«Tēvs, es polieti atvedu jaunu.»
Sniegs krīt griezdamies vāliem, atkal jātnieks no tālēm;