Tam zem apmetņa melnā vīd nasta.
«Kas zem apmetņa tava? Vai tā vadmala nava?» —
«Tēvs, tev poliete vedekla rasta!»
Sniegs no debesīm gāžas, trešais auļodams brāžas,
Ir zem apmetņa guvums patiesi!
Vecais Budris sit saujas, ko viņš velti vairs taujās —
Uz trim kāzām nu jāsauc ir viesil
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Nakts tik tumša — kā pēc joda,
Nāk no kara vojevoda.
Pavēl kalpiem klusēt tas
Un pie gultas metas tieši,
Atrauj segas … Skatās cieši:
Tukša! — redzams nav nekas.
Piere viņam raucas barga,
Acis niknas — dievs lai sarga!
Sāk viņš sirmo ūsu plūkt.. .
Aproces tad augšā raukdams,
Aizsit durvis, skaļi saukdams:
«Hei, tu velns, ka neizsprūk!
Vai pie vārtiem nav neviena,
Vaļā tie, vai nakts vai diena?
Es jums, nelgas! … Panāc tu,
Atnes maisu man un virvi,
Paņem šauteni un cirvi!
Nāc man līdz! . .. Tai rādīšu!»
Pans un kalps gar sētu zogas,
Kalpam bailēs ceļi ļogās.
Ieiet dārzā — tērps kāds blāv
Tur pie strūklakas aiz krūma;
Sēž uz sola pane drūma,
Svešnieks viņas priekšā stāv.
Saka viņš: «Ir beigta mīla!
Tai es ticēju — tā vīla,
Tagad man ir atņemts viss,
Tavas rokas maigās, baltās,
Tavas gulbja krūtis staltās
Vojevoda nopircis.
Tevis dēļ es gadiem cietu,
Tevis dēļ es nāvē ietu!
Tu no manis novērsies.
Viņam viss daudz vieglāk tika,
Sudrabam viņš skanēt lika,
Un tu viņam atdevies.
Bet es šonakt tumsā jāju
Šurp uz tavu tālo māju —
Tavas acis redzēt vēl,
Skatīt tavu mīļo seju,
Iekām es uz mūžu eju —
Man tev laimes jānovēl.»
Viņa raud un neatraujas,
Kad ap viņu rokas skaujas,
Kad tai ceļus skūpstiem klāj.
Bet aiz krūma divi vēro,
Stobri laistās, acis zvēro …
Pans ar roku kalpam māj.
Pienāk tie pavisam tuvu,
«Pan, es mērķēt nepaguvu,»
Nočukst kalps, viss drebēdams,
«Acis asaro no vēja,
Roka trāpīt nevarēja,
Pulveris kad uzberams.»
«Vai tu, pagāns, muldēt stāsi!
Gan tu man vēl paraudāsi!
Uzber pulveri.. . Lūk, tā!
Mērķē pierē! … Ne par zemu!
Panu pats uz grauda ņemu;
Pirmāk tas un vēlāk tā!»
Šāviens dārzā noskanēja.
Kalps te pirmais izšaut spēja;
Vojevoda iekliedzās . ..
Kalps, kā redzams, garām sitis:
Vojevoda guļ, kā kritis,
Brūce pierē rēgojas.
Atdzejojusi Mirdzu Ķempe
Dievs, neliec sajukt prātā man,
Tad labāk ubagspieķis gan
Un verga darbs, un bads,
Kaut prāts man nav nemaz tik dārgs
Un nekļūšu es garā vārgs,
Ja to man atņems kāds.
Kaut tikai varētu būt brīvs!
Es tumšos mežos būšu dzīvs
Un prieka pilns un možs.
Es sapņu tvanā aizmirstos,
Un degtu murgos liesmainos
Pār mani brīnums spožs.
Es klausītos, kā jūra rēc,
Kā stāvus balti viļņi lēc
Un šalc, un mani sauc.
Un manī spēka būtu daudz
Kā viesulim, kas mežos kauc
Un stepē smiltis jauc.
Bet mēģini vien prātā jukt,
Nekur tev nebūs vairs kur mukt —
Tie tevi ķers un lenks.
Aiz restēm tev kā zvēram sals,
Tie tevi mūža ķēdēs kals
Un ķircinās, un trenks.
Tu mūžam nedzirdēsi vairs,
Kā atnāk pavasaris kairs
Un klusi meži tvan.
Vien kaut kur vārtu eņģes spiedz,
Naktsuzraugs lamājoties kliedz
Un roku dzelži skan.
Atdzejojis Imants Ziedonis
(Fragments)
Kas prātā sapņainā tad neiešaujas gan . . .
Deržavins
I
Ir klātu oktobris; no zariem birzīs skrajās
Birst lapas pēdējās, kas pazarēs vēl māj;
Jau ceļi grambainie sāk piesalt aukstā klajā,
Uz dzirnavām rit strauts un čalot nepārstāj,
Bet dīķi ledus klāj; uz pļavām nomaļajām
Mans kaimiņš medībās ar lielu 9kubu jāj,
Tur, mīdot ziemājus, iet traka kņada vaļā,
Un mostas ozolājs no suņu rejām skaļām.
II
Šis ir mans īstais laiks: man netīk ziedonis
Vai dubļains atkusnis; slims jūtos pavasarī;
Jūk domas, asinīs mulss nemiers negrib dzist.
Pat ziemā jaukāk šķiet, kaut tā mūs saldē arī.
Pa prātam man ir sniegs; kad naktī mēness viz,
Tu vieglās kamanās ar mīļo traukties vari.
Tai silti kažokā, vaigs svaigais piemīlīgs,
Tev roku viņa spiež un pati dreb un tvīkst!
Cik jautri, kad tu sien pie kājām slidas spožas,
Pa ledus spoguli tad nebēdīgi skrien!
Bet ziemas izpriecas un svētki valdzinošie? …
Reiz tomēr jāprot gods: pusgadu sniegi vien,
Kaut lācis alā mīt labprāt, bet beidzot droši
Pat viņam apniks tas. Un kuram mūžadien
Ar jaunām Armīdām tiks kamaniņās sēdēt
Vai, sildoties pie krāsns, aiz dubultlogiem dēdēt.
IV
Tu, krāšņā vasara, man patiktu varbūt,
Ja mušas, putekļi un odi nevajātu
Un karstums nespiestu; gars nomākts, spēki zūd,
Slāpst tīrumiem, slāpst mums; it viss, kas tad vēl
prātā —
Kā slāpes remdināt, ko nemitīgi jūt,
Kā atsvaidzināties; žēl ziemas tveicē šādā —
Ar bliņām, vīnu to sen aizvadījām mēs,
Nu, viņu pieminot, tīk saldējumu ēst.
V
Par vēlu rudeni gan ļaudis allaž baras,
Bet mani, lasītāj, tas savaldzināt mēdz
Ar rāmu daiļumu, kas pazemīgi staro.
Tā mīļš man dažkārt bērns, ko dzimtā neieredz.
No gadalaikiem, teikt jums vaļsirdīgi varu,